Alvils Pētersons: “Tā nebija tikai zemnieku prasību aizstāvēšana, tā bija vispārējās noskaņas paušana.”
Lauksaimnieki no visas Latvijas šonedēļ devās uz Rīgu, lai protesta akcijā valdībai paustu savas prasības. Starp viņiem bija arī mūsu rajona uzņēmējs, SIA “Arka” pārstāvis Alvils Pētersons.
– Arī jūs šonedēļ dedzīgi aizstāvējāt lauksaimnieku prasības…
– Manā uztverē tās nav tikai zemnieku prasības, tā bija vispārējās noskaņas paušana par to, kas notiek Latvijā. Tā bija spēja parādīt, ka mēs neesam mierā ar to, kas notiek, neesam mierā ar valdības politiku. Ir panāktas arī pozitīvas ievirzes. Rozes demisiju es gan uztveru ar dalītām jūtām – viņš ir mūsu pašu cilvēks, kas tagad ir jāatsauc, bet, ja cita ceļa nav, tad labāk ir, ja to izdara paši zemnieki. Latvijā laikam gan tas ir pirmais gadījums, ka ministrs šādi atkāpjas, taču domāju, ka to tikpat labi varētu darīt jebkuras nozares cilvēki. Ir vienīgi zināma kategorija cilvēku, kas to nedrīkst – skolotāji to nevar atļauties ētisku apsvērumu dēļ, robežsargiem, policistiem un ugunsdzēsējiem tas laikam ir aizliegts ar likumu, arī drošības apsvērumu dēļ viņi to nedrīkstētu darīt. Taču arī viņu nozarēs nav kārtības, arī viņiem būtu kaut kas jādara.
– Vai, jūsuprāt, šobrīd vienīgā iespēja ir protestēt, lai panāktu savas prasības, jo šķiet, ka citādi valdība nesaprot?
– Nesaprot jau arī. Nākamajā dienā pēc protesta akcijas izskanēja paziņojums, vai zemnieki vispār saprot, ka viņi jau vēl neko nav panākuši, ka tas viss vēl ir jāapstiprina Saeimā. Rodas jautājums, vai šie cilvēki vispār saprata, ko viņiem gribēja pateikt? Jo tās tiešām nebija tikai zemnieku prasības. Nu, vēlreiz aizbrauks ar traktoriem, un arī Saeimā tiks apstiprināts. Ja citādi nesaprot, tad… To, kas notika 13.janvārī, es gan neatbalstu, toties tad vismaz kāds sāka uztraukties. Cik nav bijis nelielu protesta akciju – skolotāji un ārsti ir protestējuši, sastājušies vienā čupiņā pie Ministru kabineta, bet neko panākt nav spējuši. Ja ir lielāks spēks, tad jau ir jūtams arī kaut kāds rezultāts. Tā, protams, nav labākā metode, taču tad vismaz var panākt, ka ieklausās.
– Vai jūs šobrīd redzat reālu kandidātu Zemkopības ministra amatam?
– Protams, viens ir demisionēt, bet kādam ir jānāk vietā. Kas attiecas uz Rozi, viņam laiks, salīdzinot ar citiem ministriem, bija ļoti garš. Turklāt viss ir atkarīgs no mugurkaula. Roze kā cilvēks nebija slikts un doma viņam bija pareiza, tikai tad, kad viņš tika tā sauktajos politikas dzirnakmeņos, tā tapa mazliet samalts. Tiesa, ja man šodien ir jānosauc reāls kandidāts, es tiešām nezinu, kurš tas varētu būt.
Kad mēs stājāmies Eiropas Savienībā, mums teica, ka būs atbalsta maksājumi un mums tā bija liela nauda. Diemžēl neviens neteica vai varbūt arī paši nepajautājām, kādi šie maksājumi ir salīdzinājumā ar citām valstīm. Šobrīd redzam reālo situāciju. Mēs jau pāris gadus runājam, ka esam nevienlīdzīgā situācijā. Ja zemkopības ministrs teiktu, ka viņš ir darījis kaut ko, bet viņam ir teikts pavisam kas cits, mēs varbūt tagad tikpat labi brauktu ar tiem traktoriem un aizstāvētu viņu. Manuprāt, ir muļķīgi pakļauties Eiropas spiedienam un visu tikai likvidēt.
– Kāds varētu būt risinājums?
– Man ļoti patīk krievu teiciens – “lamatj ņe stroitj”. Nav jau nekāda māksla šobrīd atlaist visu valdību, kas tad nāks vietā? Taču varbūt risinājums ir ļoti vienkāršs. Varbūt valdībai šķiet, ka mums neko nevajag paskaidrot, piemēram, par to pašu “Parex” banku. Taču tad mēs katrs to interpretējam pa savam. Mēs uzskatām, ka tur ir kaut kas slēpjams, kaut kas nav kārtībā. Tas pats attiecas arī uz citām nozarēm. Tā jau ir, ka politika ir puspatiesību spēle, bet cilvēkiem trūkst izpratnes par visiem procesiem. Ir apnikusi šī muļķīgā neziņa.
Arī es uzņēmējdarbībā esmu pieredzējis, ka labāk ir kaut ko darīt un pieņemt lēmumu, kaut tas arī pēc tam izrādās kļūdains, nekā sēdēt un nedarīt neko, jo laiks iet un spriedze tikai aug. Nekā nedarīšana tāpat ir kļūdains lēmums. Mēs, latvieši, jau esam gadsimtiem pieraduši, ka kāds mūs komandē, un baidāmies pieņemt lēmumus. Un, ja esi kādu lēmumu pieņēmis, tad arī centies to novest līdz galam.
– Vai mēs varētu kādu pieredzi aizņemties no citām valstīm?
– Pieredzi vajag aizgūt, taču tai nevajag kļūt slimīgai tendencei. Mēs to esam jau diezgan aizņēmušies, taču – kur tad esam nonākuši? Nevajag noniecināt to, ko mēs paši varam izdarīt. Tas patiesībā ir arī sirdsapziņas jautājums. Gan par cukuru, gan par piena kariem, gan par veikalu tīkliem. Mēs šeit, laukos, to neizlēmām, tā ir valstiska stratēģija. Diemžēl valstiskas stratēģijas lauksaimniecībā nav, lai cik gadus arī par to tiek runāts. Arī citās nozarēs iet no viena grāvja otrā.
– Kas ir jūsu uzņēmuma vilcējspēks un pamatnodarbošanās?
– Galvenā nozare ir graudkopība. Vai tā ir stabila nozare? Man šķiet, ka mūsdienās vispār nekur nav stabilitātes. Teikšu atklāti – arī man šobrīd trūkst šīs nākotnes vīzijas redzējuma. Cik aizpagājušajā gadā bija labs lēciens, tik pagājušajā to iznāca visu atdot atpakaļ. Mūsu uzņēmumam gan ir arī dažādas blakus nozares, piemēram, transporta pakalpojumi. Jau 12 gadus nodarbojamies ar piena transportu, sadarbojamies ar AS “Smiltenes piens”. Mums ir arī veikali. Tā ir ikdienas aprites nauda. Graudkopībā ražu novāc vienu reizi gadā, taču arī februārī un martā ir jāēd.
Mēs tāpat kā visi arī gājām līdzi laikam, gribējām attīstīties, iesniedzām dažādus projektus. Tagad projekti Lauku atbalsta dienestā it kā ir apstiprināti, taču banka vēl nespēj pateikt, kā būs ar finansēšanu. Šobrīd mums, graudkopjiem, nav tik smagi kā piensaimniekiem, taču tūlīt sāksies sēja un arī mēs varam nonākt turpat.
(Vairāk lasiet 7.februāra “Dzirkstelē”)
