Pat tad, ja sakām, ka mums visa ir gana, arvien ir kāda klusa un nepiepildīta vēlēšanās. To kā skaļu saucienu nemetam pasaulē, bet klusi noliekam savu domu tālākajos kambaros. Ja nepiepildīsies rīt, tad varbūt aizparīt.
Klusības glabātie sapņi, cerības un ticība ir kā spārni, kas cilvēkam liek pacelties augstāk par ikdienu, kas īpaši šobrīd līdzinās smagai nastai, kurā ir viss – trūkums, slimības, neizlēmība, izmisums, dusmas, bailes, neticība un neizpratne. Mēs mēģinām šo nastu nomest. Neizdodas.
Brīnāmies, kā tas var būt, ja līdz šim to esam spējuši? Varbūt zudusi ticība, ka dzīvē viss pāriet? Varbūt esam nostājušies uz to darbu un domu ceļa, kas ved lejup, nevis kalnup, jo pret kalnu soļi vienmēr ir smagāki. Tomēr neļausimies šim dvēseles vājumam, bet saņemsimies, jo mēs taču esam stipri un cits citu saprotoši ļaudis.
Ja vairs negribas uzklausīt un televīzijā vērot ziņas par to, kas notiek Latvijā un pasaulē, tad iedomāsimies, ka skatāmies dokumentālu filmu, kurā darbojošās personas ārkārtīgi līdzinās mūsu valdības vīriem. Tos izteikumus un lēmumus, kas viņus no mums arvien vairāk attālina, uztversim kā anekdotes, jo arī tās piedzimst ikdienā.
Ja, raugoties tunelī, tā galā nesaskatām gaismu, tad tuneļa vietā izvēlēsimies logu. Aiz tā rūtīm gaisma ir vienmēr. Ja arī pie kurpju zolēm ir pielipis smags un pelēks ikdienas sniegs, tas neliedz mums tiekties pēc krāsainas varavīksnes.
