Šie vārdi man nozīmē, ka paiet garām nelaimē nokļuvušajiem nedrīkst, jo tas var atgadīties arī ar tevi. Ja tu nepalīdzēsi tagad, nedod, Dievs, viņi nepalīdzēs arī tev. Man liekas, ka garām var paiet tikai cilvēki, kuriem nav sirds, kuri iedomājušies, ka visa pasaule ir pie viņu kājām, skopie bagātnieki, kuri negrib palīdzēt citiem, viņi domā, ka nekas tāds ar viņiem nenotiks, bet dzīvē viss var gadīties.
Pēc dabas esmu ļoti labsirdīgs un līdzjūtīgs cilvēks un nevaru tik vienkārši paiet garām bezpajumtniekam, nevaru atteikt jebkādu palīdzību bērnu patversmēm un nāvīgi slimiem cilvēkiem, protams, savu iespēju robežās.
Nevaru paiet garām bezpajumtniekiem. Ejot pa Rīgas ielām, šos cilvēkus var sastapt bieži. Dažkārt šie cilvēki ir ne tikai pilnīgi nabagi, bet arī fiziski neveseli. Redzot šādus bezpajumtniekus, mūsu galvaspilsētas iedzīvotājus pārņem šausmas. Ja jau valsts galvenajā pilsētā ir tik nabadzīgi, neizglītoti cilvēki, kuriem tiešām ir nepieciešama palīdzība, tad, ko runāt par lauku pilsētām, kur algas ir minimālas un iztikt var tik tikko. Vai vari paiet garām tādam cilvēkam?
Tas, protams, ir katra paša ziņā. Kaut santīmu es iemestu šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kuri dzīvē nav atraduši savu vietu. Šādu palīdzību es sniedzu tikai tiem, kuri tiešām ubago naudu pārtikai, nevis tiem, kuri ubago kārtējai alkohola devai.
Tagad ļoti bieži televīzijā aicina, lai mēs ziedotu bērnu patversmēm. Šajās patversmēs ir ļoti grūti dzīvot, jo nav nekāda atbalsta no apkārtējiem. Bērni jau tā jūtas nevajadzīgi, jo vecāki viņus ir atstājuši, un, ja viņi nejūt nekādu atbalstu arī no ārpasaules, viņi kļūst noslēgtāki un sāk domāt, ka tur ,aiz patversmes sienām, ir tik ļauni, cietsirdīgi un lepni cilvēki, kuriem nerūp viņu labklājība.
Šajos internātos dzīvo arī bērni, kuriem vecāki ir aizgājuši aizsaulē. Šos mazos cilvēciņus nomāc skumjas pēc vecāku mīlestības, gādības, kuru diemžēl katram bērnam internāta darbinieki nav spējīgi visu sarūpēt. Es atbalstu arī akcijas, kuras aicina ziedot, lai bērniem varētu iegādāties apģērbu, apavus, grāmatas – visu pilnvērtīgai dzīvei vajadzīgo. Šādu bērnu mūsu valstī ir ļoti daudz, un es ļoti augsti vērtēju tās ģimenes, kuras, neskaitot savus bērnus, adoptē arī citus dažādās nelaimēs nokļuvušos bērnus.
Vēl biežāk par bērnu namiem televīzijā tiek rādīti smagi slimi cilvēki, kam ir vajadzīgas dārgas operācijas, kuras viņi nevar atļauties. Bieži starp šiem cilvēkiem ir arī bērni, kuriem ir vai nu iedzimtas slimības problēmas, vai arī šajā neilgajā dzīves posmā iegūtas traumas un to sekas.
Redzot bērnus, kuri nevar paiet, parunāt vai arī nedzird, pārņem dusmas uz tiem cilvēkiem, kuri ir pilnībā veseli un viņiem ir līdzekļi, kurus varētu ziedot tiem, kuriem tas tiešām ir nepieciešams. Vai tiešām mūsdienu pasaulē nav labu cilvēku, kuri var palīdzēt! Bet izrādās, ka ir! Ir bijuši gadījumi, kad vajadzīgā summa ir saziedota nepilnas dienas laikā, citreiz nauda ir pat vairāk, nekā vajag. Kaut pasaulē būtu vairāk tādu cilvēku, kuri palīdz cits citam!
Nobeigumā es gribēju piebilst, ka cilvēki, kuri paiet garām nelaimē cietušajiem un nepalīdz, ir grēcīgas būtnes zemes virsū. Dažreiz mani pārņem dusmas, par to visu domājot, – kāpēc cilvēki, kuriem ir nauda, bet nav sirds, nepalīdz, bet cilvēki, kuriem ir sirds, bet naudas ir maz, atdos gandrīz pēdējo latu, lai tikai glābtu otra cilvēka dzīvību. Varbūt viņi grib glābt tautu? Grib, lai arī citi ir laimīgi, jo viņi padara laimīgu ne tikai vienu cilvēku, bet arī tā draugus un radus.
