Sākumā man likās, ka mana bijusī ir monstrs. Viņas ambīcijas nespēja sagremot to, ka starp mums viss ir cauri. Es biju domājis, ka mēs spēsim izšķirties pieklājīgi, saglabājot atmiņas un cieņu par to, kas mūs reiz vienoja. Viņa nespēja tikt no manis vaļā, terorizēja mani ar īsziņām, izaicināja, pazemoja ar vārdiem, cik vien tas ir iespējams. Bet tad pēkšņi – nogrieza kā ar nazi. Klusums. Viņa vairs nerakstīja. Tajā brīdī es sapratu: viņai ir cits. Un tas bija brīdis, kad biju gatavs darīt visu, lai atgūtu viņu, taču esmu tam par gļēvu.
Vakar es redzēju viņu uz ielas ar citu vīrieti. Nezinu, vai viņi ir mīlākie, bet viss manī iekšā sagriezās. Es redzēju atkal viņu – savu bijušo – iekārojamu, skaistu, kuru gribēju skūpstīt… uz kakla, maigi apskaut, ļaujot manām rokām noslīdēt uz viņas krūtīm, glāstot tās, iekvēlinot tajās uguni, tikmēr veroties mīļajās acīs, izbaudot to maigumu, iegrimt tajās, kust… pieskarties mugurai, viduklim gurniem. Cauri apģērbam sajust viņas samtaino ādu. Viss manī tajā brīdī bija pacilāts. Tā bija eiforija. Es zināju, ka viņa mani neieredz, kaut tikai izliekas, ka neredz. Viņa pagāja garām man. Vīņa bija kopā ar to vīrieti, izlikdamās par nepazīstamu sievieti. It kā es būtu tukša vieta.
Tik mīļa viņam man bija. Un tik smieklīgas tagad šķita tās ruphjības, ko viņa naidā man rakstījusi īsziņās. Kaut uzrakstītu atkal!
