Nesen uzzināju, kur un kā zudis kāds jaunībā satikts dzīvespriecīgs puisēns – pēdējo reizi redzēts deviņdesmito gadu beigās. Apjautājos pie paziņām policijā. Sacīja: “Sen jau viņa nav. Atrasts noslīcis Daugavā. Tajā laikā viņš dzīvoja jau kā bezpajumtnieks. Nebija silts cilvēks.” Pēc šīs ziņas saņemšanas vairākas dienas man gribējās raudāt.
Atcerējos, ka pirmoreiz šo zēnu satiku mūzikas skolā kā talantīgu, attapīgu audzēkni ar absolūto muzikālo dzirdi. Tā turpinājās pazīšanās. Satikts uz ielas, puisis gribēja parunāties. Mēdza atnākt ciemos pie manis uz darbu. Tā neviļus biju uzzinājusi viņa sūro biogrāfiju un jutu zēnam līdzi viņa dzīves gaitās.
Puikas bērnība bija smaga: mamma draudzējās ar alkoholu, tēvs atradās ieslodzījumā par smagu noziegumu. Par zēnu rūpējās māsa un vecmamma. Proftehniskajā skolā viņš nevarēja iejusties, tur viņam vienaudži darīja pāri, bet pats viņš man to nestāstīja, to uzzināju no citiem. Pats puisis vienmēr bija labā garastāvoklī un teica, ka viņam viss ir labi. Tad sekoja dienesta gaitas padomju armijā, zēns sūtīja man vēstules. Pēc tam viņš kļuva par “melno bereti”. Tajā laikā satikts, rādījās lepns, ka dzīvē ticis “uz viļņa”.
Atmodas laikā uzzināju, ka viņš lauku ballē piekauts, jo uz turieni atnācis… formas tērpā. Un tad pienāca diena, kad policijā uz ziņojumu dēļa redzēju sava paziņas fotoattēlu. Viņš bija kļuvis par meklētu noziedznieku. Vēlāk uzzināju, ka viņš sagūstīts savā dzimtajā pagastā, klaiņojis pa pamestām viensētām un pārticis no zagta ievārījuma. Un tad bija mūsu pēdējā tikšanās reize uz ielas. Puisis bija vājš, nodilušās drēbēs, bet kā arvien smaidīgs un sacīja, ka viņam iet labi. Vairāk es viņu nesatiku. Mieru nedod jautājums: vai viņa liktenis varēja būt citāds?
