Mēs iepazināmies ballītē pie draugiem. No tās aizgājām kopā un jau tovakar pat kļuvām tuvi. Tā aizsākās galvu reibinošs romāns. Es kusu no laimes. Viņš arī. Jutos tik mīlēta kā vēl nekad. Taisni brīnums kā mēs spējām šo laimes sajūtu apvienot ar raženām darba uzvarām. Bet bija arī tās! Kaut strādāt negribējās nemaz, tikai mīlēties.
Tā turpinājās aptuveni gadu. Es gaidīju kaut ko vairāk. Viņš vilcinājās. Mēs joprojām nedzīvojām kopā, taču mums bija kvēli randiņi, kas ieilga un līdzinājās kopdzīvei, jo reizumis es uz darbu gāju no viņa mājām vai viņš no manējām. Laikam jau zemapziņas vadīta, es pamazāk ar savu mīļo sāku risināt sarunu par to, ka ģimene manā dzīvē ir galvenā vērtība, par to, cik bērnus vēlos un kā viņus saukšu. Klusums.
Tad viņš pastāstīja, ka ir šķīries, ka viņam jau ir dēls, ka negrib sasteigt ar otro precēšanos, ka vispār domā turpmāk dzīvot viens, dzīvot tā, lai viņam nevienu ar sevi nebūtu jāapgrūtina. Viņš gribot sasniegt tādu garīgās attīstības pakāpi, ka viņam vispār nevienu cilvēku blakus nevajadzētu, jo tā ir vājuma, baiļu pazīme. Katrs cilvēks jau tā piedzimstot viens un viens arī mirstot. Kāpēc gan cilvēks dzīvi nevar pavadīt viens? Turklāt neviens nav viens. Visapkārt ir Visums un Dievs ir visā. Vajagot vairāk meditēt. Tā runāja un runāja mans draugs, bet man likās, ka pamazām jūku prātā.
Un tad bija mana dzimšanas diena. Biju gatava kardinālam risinājumam mūsu attiecībās, nolēmu pati uzņemties atbildību, jo sapratu, ka viņš to nespēj. Es pateicu viņam, ka mēs šķiramies neapprecējušies. Lai aizmirst mani. Viņš paskatījās manī ar asarām acīs un, ne vārda nebilzdams, aizgāja.
Otrā dienā darbā man pasniedza nelielu saini, ko man esot atstājis kāds, kas nav nosaucis savu vārdu. Sapratu, ka tas, protams, ir mans atraidītais mīļotais. Brīdi domāju, ko iesākt. Atvērt, izmest miskastē vai nogādāt viņam atpakaļ uz darbu neatvērtu? Ziņkāre ņēma virsroku. Atvēru. Tur bija gredzens. Tādu biju cerējusi saņemt no mīļotā saderināšanās brīdī. Ko nozīmē tagad šī dāvana? Bildinājumu? Tad kāpēc ne vārda, ne zilbes par to rakstiskā vai mutiskā formā? Man fiziski iesāpējās sirds.
Sapratu, ka vairāk neļaušu sevi muļķot. Viņš tikai gribētu, lai es piekāpjos, lai ļaujos kompromisam, lai turpinu naivi cerēt. Nē! Es dāvanu sasaiņoju atpakaļ un aiznesu viņam uz darbu. Pašam rokās neatdevu, palūdzu, lai darbabiedri nodod adresātam. Tā arī viss beidzās.
Pagāja daudzi gadi. Mēs satikāmies atkal kādā draugu ballītē. Es jutu, ka viņam ļoti patīku, ka viņš alkst pēc manis. Un man bija interesanti un patīkami spēlēties ar viņa izjūtām. Mēs dejojām visu vakaru, smējāmies, jokojām, malkojām vīnu un uzvedāmies tā it kā neviena cita tuvumā nebūtu.
Viņš mani paaicināja turpināt vakaru pie viņa mājās. Es piekritu. Bija interesanti uzzināt, kā viņš dzīvo tagad. Nekas nebija mainījis viņa dzīvē. Manējā tāpat.
Un tad es, ziņkāri apmierinājusi, piecēlos lai dotus projām. Viņš pārsteigts jautāja, vai es tiešām nepalikšot. Es teicu smaidot: “Nē!” Viņš nesaprata. Gāju projām. Biju absolūti mierīga. Nekā man nebija žēl.
