Sestdien biju klāt brāļu Gido un Imanta Kokaru godināšanas pasākumā. Skaisti, sirsnīgi un emocionāli, bet galvenais – abi kora mākslas korifeji atteicās atrasties goda vietā uz skatuves, tā vietā iejūkot starp skatītājiem zālē, lai būtu kopā ar tautu un no turienes vērotu visu notiekošo. No cienījamo brāļu Kokaru piemēra vajadzētu mācīties mūsu politiķiem, kuri starp sevi un tautu ir radījuši ne tikai plaisu, bet pamatīgu aizu.
Cik droši varam justies mūsu mazajā valstī, ja partijas gluži kā mazi bērni katra raujas pēc spožākās “rotaļlietas” – ministra portfeļa, ja rīkojas pēc principa: tu man nedod šo ministriju, es apvainojos un eju projām.
Cilvēki, kuri balsoja par 10.Saeimas atlaišanu, cerēja, ka, ievēlot jauno Saeimu, kaut kas mainīsies uz labu, bet tā vien šķiet, ka tās būs veltas cerības. Kamēr politiķi nebeigs rūpēties tikai par sevi, tikmēr par tautas labklājību varēsim tikai sapņot. Kā gan tauta var justies droši, ja valdība pierāda, ka cilvēks mūsu valstī nav vērtība.
“Mīļā tauta, gatavojieties otrajam krīzes vilnim!” mēs tiekam brīdināti, lai gan vēl neesam pārdzīvojuši pirmo. Redzot, kā cilvēki dzīvo laukos, kā ģimenes ar bērniem skaita santīmus, kā veci cilvēki līdz spēku izsīkumam cieš sāpes, jo nav naudas, lai samaksātu par ārstēšanos slimnīcā, un daudzviet arī pašu slimnīcu nav, ja joprojām valsts tērē nevis savu, bet aizdotu naudu, varu tikai apbrīnot skaistās runas par valsts ekonomikas augšupeju. Tautas uzticība politiķiem sarūk arvien vairāk, bet to atgūt būs ļoti grūti.
Dod Dievs, lai jaunā valdība spētu noturēties kaut pusgadu, pretējā gadījumā viss būs bijis tikai klaunāde.
