Viņš ir viens no vairākiem simtiem zemessargu Gulbenes rajonā. Zemessardzē no pašas sākotnes, kad tika atjaunota Latvijas brīvvalsts. Ar nezudušu uzticību, ticību kopējai lietai. Viņš ir Zemessardzes 25. kājnieku bataljona 1. kājnieku rotas komandieris virsleitnants Edgars Stepāns.
– Laikā, kad valdība pa brīdim šūpojas, vai ir nemainīgas vērtības?
– Valdības krīze… Tas jau viss tomēr ir politika un tās aizkulises. Lai nu ar to
ņemas politiķi, mums, zemessargiem, ir citi uzdevumi. Mēs esam tuvāk pie tautas, tuvāk pie zemes. Politikā neiesaistās ne Bruņotie Spēki, ne Zemessardze. Mēs pildām savus uzdevumus, kas ir skaidri formulēti. Protams, katrs individuāli sekojam politikai, skatāmies televīzijas pārraides, to pašu Jāņa Dombura raidījumu “Kas notiek Latvijā?”. Bet mēs, zemessargi, esam tie, kas nākuši no tautas. Ja cilvēks ar savu ideju, domu ir nācis uz Zemessardzi, tad arī pieturas pie tā. Nevar būt tā, ka cilvēks vienā brīdī saka, ka būs zemessargs, un vienā dienā apgriežas uz papēža un saka – vairs neesmu zemessargs. Protams, arī mēs redzam, kāda valstī ir ekonomiskā situācija, mēs dzīvojam tajā. Cenu pieaugums un cenu inflācija – tas iespaido jebkuru ģimeni. Tas taču ir redzams. Aizej uz veikalu. Pirms gadiem diviem vai trim par pieciem latiem varēja normāli iepirkties. Tagad nav vairs ko darīt ar pieciem latiem veikalā. Un tomēr, neraugoties uz to visu, ir vērtības, ka nemainās. Mums ir mūsu valsts, mūsu dzimtene.
– Atceraties, kā pats kļuvāt par zemessargu?
– Kā sāka veidoties Zemessardze 1991.gada septembrī, oktobrī, novembrī, tā es
iesaistījos tajā nešauboties. Uz janvāra barikādēm tika būts. Kad veidojās zemessardze kā militārs formējums, tad iesaistījos tajā ar mērķi būt šajā brīvprātīgajā organizācijā un aizstāvēt savu zemi, savu valsti. Esmu profesionālajā dienestā kopš 1992.gada oktobra. Pirms tam biju ārrindas zemessargs. Tolaik strādāju Gulbenes “Lauktehnikā”. Pa šiem gadiem nav bijusi doma kaut ko mainīt savā profesionālajā darbībā, jo viss militārais mani interesē kopš vidusskolas laikiem. Aizrauj. Pa šiem gadiem viss ir izkristalizējies. Ja es tos cilvēku zinu, es viņiem uzticos. Liekas bravūras nav.
(Vairāk lasiet 10.novembra “Dzirkstelē”)
