Oslo, 16.apr., LETA–AFP. Norvēģijā pirmdien sākusies ilgi gaidītā tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola sēdies traģiskā slaktiņa sarīkotājs Anderss Bērings-Breivīks, kurš pērnajā jūlijā divos uzbrukumos noslepkavoja 77 cilvēkus.
Ierodoties tiesas namā, Bērings-Breivīks salutēja, izstiepjot gaisā roku ar dūrē sakļautu plaukstu. 1500 lappušu garajā manifestā, ko Bērings-Breivīks publiskoja internetā īsi pirms uzbrukumu īstenošanas, viņš paskaidrojis, ka šis galēji labējo izmantotais salutēšanas veids “simbolizē spēku, godu un nepakļaušanos Eiropas marksistiskajiem tirāniem”.
Tiesas sēdi atklāja Oslo apgabala tiesas tiesnese Vehe Elizabete Arncena.
Bērings-Breivīks tiesai stādījās priekšā kā rakstnieks un paziņoja, ka neatzīst Norvēģijas tiesas leģitimitāti.
Pēc apsūdzību nolasīšanas, kas aizņēma vairāk nekā stundu, prokurorei Ingai Bejerei Engai uzskaitot visu 77 nogalināto cilvēku vārdus, Bērings-Breivīks paziņoja, ka nav vainīgs.
Viņš paziņoja, ka atzīst pastrādāto rīcību, bet neesot vainīgs un darījis to pašaizsardzības nolūkos.
Apsūdzību nolasīšanas laikā Bērings-Breivīks neizrādīja emocijas, bet apraudājās, kad tiesas zālē tika demonstrēts 12 minūšu garais videomateriāls, kuru viņš ievietoja internetā uzbrukumu dienā.
Kamēr filma tika demonstrēta uz lielā ekrāna, apsūdzētā seja nosarka un viņš bija spiests noraust asaras.
2011.gada 22.jūlijā Bērings-Breivīks sarīkoja sprādzienu Norvēģijas valdības ēku kvartālā Oslo centrā. Tajā dzīvību zaudēja astoņi cilvēki, bet vēl vairāk nekā 200 tika ievainoti. Pēc tam viņš devās uz Ūteijas salu, kur uzbruka valdošās Darba partijas jauniešu organizācijas vasaras nometnes dalībniekiem.
Ģērbies policista uniformā, Bērings-Breivīks vairāk nekā stundas laikā nošāva 69 cilvēkus, galvenokārt pārbiedētus pusaudžus, kas centās paglābties aukstajā ezera ūdenī. Vēl 67 cilvēki tika ievainoti.
Pats Bērings-Breivīks sevi raksturojis kā krustnesi cīņā pret “musulmaņu invāziju” Eiropā un Norvēģijas centriski kreisās valdības atbalstīto multikulturālismu. Savu rīcību viņš nodēvējis par “nežēlīgu, taču nepieciešamu”.
Kad tiesā tika nolasīti upuru vārdi, apsūdzētā seja bija akmens cieta, bet, kad prokurori atsauca atmiņā detaļas no Bēringa-Breivīka pagātnes, viņa sejā pavīdēja smaids.
