Pasakiet, kā lai notic valdības solījumiem, ja dažkārt cilvēks pats sev vairs netic? It īpaši tad, ja pirms algas dienas nolēmis daļu algas izlietot konkrētam mērķim, bet tad, kad nauda rokā, sākotnējais mērķis aizmirstas un lati tiek izlietoti kaut kam citam.
Līdzīgas pārdomas rodas, klausoties varasvīru skaidrojumu par to, kādiem mērķiem tiks izlietota starptautiskā aizdevuma nauda. Vairākkārt norādīts, ka šis aizdevums “sildīs” un vedīs valsts ekonomiku pretim augšupejai, tomēr tā vien šķiet, ka nevienam tā īsti nerūp, kas notiks ar uzņēmējdarbības atjaunošanu valstī, ar ekonomikas “sasildīšanu” nevis dažus mēnešus, bet turpmākos gadus.
Cilvēki Latvijā nav ne akli, ne kurli, ne bez prāta, kas ļauj loģiski domāt, tāpēc daudzi sarunās izteikušies, ka netic solījumiem, ka gandrīz divus miljardus latu patiešām ieguldīs valsts ekonomikā.
“Neko jau citu ar tiem neglābs, kā vien bankas no to problēmām, pareizāk būtu šo naudu atvēlēt uzņēmumiem, kas savu produkciju eksportē uz ārzemēm,” prāto kāds gulbenietis, kuram nav skaidrs, kāda velna pēc pagājušā gada nogalē vajadzējis glābt banku, kas atradusies miljonāru nagos. Neviens Latvijai no dāsnas sirds miljardus tāpat vien nedāvina. Te vietā teiktais, ka aizņemamies svešu naudu, bet atdot nāksies savējo.
Atdot nebūs iespējams, ja aizdevums netiks izlietots uzņēmējdarbības veicināšanai, bet finanšu sistēmas stabilizācijai. Būs uzņēmējdarbība pilsētās un laukos, būs cilvēkiem darbs, līdz ar to pamazām, tomēr uzlabosies valsts labklājība. Tas notiks tikai tad, kad politiķi nedomās par savu labumu, bet par tautu. Pretējā gadījumā cilvēkiem būs grūti noticēt arī darba devēju solījumiem, ka nu gan vairs darba algu nesamazinās, jo tā jau samazināta.
