Izeju es ielās… Kas mani tur gaida? Īsts šovs! Pats šefs nāk pretī man smaidīdams, paspiež roku, uzšauj pa plecu kā savam čomakam, sak’, nu vecais bezģeļņik, kā tad dzīvo, vai nīksti! Skaidrs, ka nīkstu! Darba nebija, nav un nebūs, jo es nenolaidīšos zemāk par minimālo algu. Šefs arī to nedarītu, skaidra bilde. Viņš mani saprot, jo šajā brīdī jūtas kā mans sociālais darbinieks. Atvadoties saka, lai es, bračka, turos. Gan mož piešķirs man kādu jūnija pabalstiņu? Vēlēšanas taču tuvojas.
Re, dažs pagastvecis priekšvēlēšanu laikā sola man par brīvu pienu ieliet. Ziniet, tad jau labāk būtu vietējo alu devuši vai vismaz kādas sirds drapes uz spirta bāzes. Nudien es iepilinātu savā vēlētāja mutē un aizlietu acis uz kandidātu saraksta rēķina. Ja tikai ir, kas man izmaksā. Nu labi, būtu kaut ar kafiju tā solīdi pacienājuši, ar pīrādziņiem. Kāpēc tad visādām tur organizācijām izmaksājot uz svētkiem, izkārtojot ballēšanos pilī? Kāpēc man, parastajam blandoņam un plencim, kā cienījamam vēlētājam nepielabināties?
Biju te maijā pasākumā “pie brāļiem”, tur gan man ielēja un karodziņu rokā iesprauda. To es saprotu! Kāds bērnelis mani, veco plenci, par veterānu noturēja un sarkanas neļķes uzdāvināja. Sirsnīgi, nudien. Ai, kā gribas sirsnības! Gribas, lai pielabinās, lai aizķer sirdi un apreibina prātu!
Šefs man sacīja, ka esot šajā sasaukumā paveikts tik daudz, ka galva griežas ap savu asi gluži kā zemeslode.. pat bez alkohola. Vienīgi pludmales vēl trūkstot. Bet arī tā būs turpmākajos četros gados. Viss mums būs… mūsu dārgais, labais siltums un citi pasakaini vērtīgie labumi. Par spīti ļaunajām prognozēm par bezdarba palielināšanos.
Kas to būtu domājis vai gaidījis? Kas to būtu zinājis! Viss novada centrs tagad būs izbraucams tikai pa vienvirziena ielām. Un uz krustojumiem luksofori man miegs savu aci ar sarkanu, zaļu vai oranžu, piedodiet, dzeltenu.
