Vai jāsamierinās ar dārgu siltumu rīt, ja vakar mums bija lētā desa. Tas nekas, ka vajadzēja stāvēt rindā visu nakti. Toties kāda desa tā bija! Cik labi garšoja!
Kā tad negaršos, ja tās dēļ acu nevarēja aizvērt. Nopirkt varēja limitētu daudzumu. Kā atceros… desu vien tolaik ēdu brokastīs, pusdienās un vakariņās svaigā, vārītā un ceptā veidā. Toreiz neko nezinājām par modifikācijām. Vicojām tik iekšā! Ak, vecie, labie laiki!
Tagad… neatceros, kad pēdējo reizi desu ēdu. Fē… Negaršo. Veikalos plaukti no desām lūst. Ziniet, paldies! Par desām. Mana sieva saka, ka desām neesot ne vainas. Es pats esot palicis vecāks un mana apetīte mazinājusies. Neteiksim.
Toties salstu biežāk. Man, goda vārds, klab zobi, kad redzu: maniem bērniem skolai jāpērk grāmatas par 100 latiem katram! Un tad vēl lasu kārtējo paziņojumu par tarifu celšanos. Tādos brīžos pat alkohols un mana mīļotā draudzene Anniņa (no pasta) vairs nesilda mani tā, kā gribētos.
“Anton, kādu siltumu tu gribi, ja miestā katlus kurina ar vietējām skaidām!” mana laulene zirgojas, “kad sāks kurināt ar krievu gāzi, tad gan tu svīdīsi!”
Es tiešām nesaprotu tādus jokus. Kāpēc tarifiem jāceļas, ja mūsu ģimenes budžets buksē un pat nolaižas zem iztikas minimuma? Nevarēšu atļauties pat pašu lētāko šņabi. Sekas var būt neprognozējamas. Man draud toksiskais hepatīts. Man te iesaka: nevajag samierināties, jācīnās! Un es atbildu: “Paldies par desām!”
“Mēs iesim citu ceļu,” saku prātīgi un gudri, kā reiz teica vadonis Ļeņina mātei, aristokrātei. Nosvīdīsim Īrijā. Lai kurinātāji sildās paši.
