Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra veiktais pētījums atklājis, ka Latvijas “lauki noveco”. Izrādās, ka apmēram 600 tūkstošus hektāru lauksaimniecības zemes un vairāk nekā 20 tūkstoši saimniecību Latvijā vada pensionāri. Jaunu cilvēku laukos ir pavisam maz. Tāpēc uztrauc jautājums: kas nāks pensionāru vietā? Vai pensionāri Latvijas laukos ir kā pēdējie mohikāņi?
Arī jaunās tehnoloģijas, kas pamazām ieņem laukus, drīzāk no laukiem darbaspēku izspiež. Jo spaidīt podziņas un sekot darba procesam monitorā daudz darba roku nevajag. Un kurš gan grib savu jaunību aizvadīt laukos, ja pilsētā var izskoloties un piebiedroties “balto krādziņu” klanam, vai doties lasīt zemenes Zviedrijā vai sēnes Īrijā.
Domājot par Latvijas laukiem, gribot negribot nāk prāta padomju laiki, kad laukos dzīve pulsēja vārda vistiešakajā nozīmē. Kur jūs šodien laukos esat redzējuši lielus govju ganāpulkus, trakrotehniku tīrumos, rosību siena pļavās, kombainus nobriedušajos labības laukos vai talkotājus saimniecību kartupelājos un biešu laukos?
Pēc “prihvatizācijas” tagad vien fermu vraki rēgojas un, kur vien acis redz, – ar “kokvilnu”aizauguši lauki. Paši savām rokām esam iznīcinājuši veselas lauksamniecības nozares, bet tagad domājam par jaunām ne-lauksaimnieciskām nodarbēm, jo citādi Latvijas lauki izmirs. Un tas ir jāraksta par valsti, kuras pamatu pamats, manuprāt, ir bijusi un vajadzētu būt zemei.
Kāpēc mēs vairs netiecamies pie tās turēties, bet vieglu roku to iztirgojam ārzemniekiem, bet tajā pašā laikā savējiem ceļā metam sprunguļus, jo jaunajiem ar savām idejām bieži nākas “aplauzties” pret banku drakoniskajām prasībām? Šādi domājot un rīkojoties, mūs nepārprotami gaida “sasista sile”. Un ceļš uz to (vai mērķtiecīgi?) tiek bruģēts …
