Pagājušajā piektdienā Rīgā tūkstošiem cilvēku devās uz „Arēnu Rīga”, lai atvadītos no mūsu izcilā hokejista Kārļa Skrastiņa, kurš kopā ar pārējiem saviem jaunajiem komandas biedriem – Jaroslavļas „Lokomotiv” komandas hokejistiem – pagājušajā nedēļā gāja bojā traģiskajā aviokatastrofā.
Sāp Kārļa tuviniekiem, draugiem, komandas biedriem – latviešu hokejistiem, sāp visai Latvijas sabiedrībai, jo šis hokejists visos laikos mūs bija priecējis ar izciliem startiem. Arī es tajā dienā iededzu svecīti, lai klusībā pieminētu mūsu hokeja izlases dalībnieku un atcerētos viņa devumu mūsu valsts vārda spodrināšanā.
Sāpes, asaras un daudzi jo daudzi minējumi, kāpēc vajadzēja notikt tieši tā, kā notika, kāpēc liktenim bija jāizrīkojas tik nežēlīgi. Dienā, kad notika traģiskā katastrofa, es , tāpat kā droši vien daudzi citi, līdz pēdējam brīdim cerēju, ka varbūt mūsu hokejists neatradās šajā avarējušajā lidmašīnā. Un tomēr… Un tomēr liktenis bija lēmis citādāk…
Šobrīd ekspertu un izmeklētāju komandas vērtē un analizē datus, spriež, kas bijis par iemeslu katastrofai. Lai vai kā – bojā gājušos hokejistus un pārējos ar komandu saistītos cilvēkus dzīvē vairs diemžēl neviens neatgriezīs. Un mūsu mazā Latvija diemžēl ir zaudējusi vienu ļoti labu sportistu, ļoti labu hokejistu.
Jā, dažādās pasaules malās ik dienu dažādās katastrofās droši vien iet bojā cilvēki. Par to tiek ziņots gan plašsaziņas līdzekļos, gan rādīts televīzijā, taču īpaši sāp, ja bojā iet zināmi un visu mīlēti cilvēki. Un vēl vairāk – ja traģēdijas būtu varējušas arī nenotikt…
