Kādā aprīļa sestdienā Gulbenes vecajā kapsētā konstatēju, ka mana vīra dzimtas kapu laukumā uz kopiņām saliktas svaigas skujas. Tās tur bija noliktas iepriekšējā dienā, kad blakus esošajā kapu laukumā notika bēres. Bet sācies taču siltais laiks! Piebirušas skujas pēc tam ar mokām jākasa ārā no smilts. Mūsu dzimtas kapu laukums bija arī nomīdīts. Šajā ziņā neko nepārmetam, jo saprotam, ka bēriniekiem nebija kur stāvēt. Taču pēc bērēm bija viss jānokopj arī mūsu dzimtas kapu vietā.
Savu sašutumu par līdz galam nepadarīto darbu pēc bērēm neslēpu cilvēkiem, kuri organizēja šīs bēres. Pēc strīda viens no viņiem tomēr novāca skujas no mūsu dzimtas kapu kopiņām. Taču pirms tam starp mums bija domu apmaiņa. Vīrietis, kurš mani personiski nemaz nepazīst,vērsās pie manis ar vārdiem: “Tev ir kādas problēmas?!” Piedodiet, es ar viņu kopā ganos neesmu gājusi! Savā adresē dzirdēju arī necenzētus vārdus, kādus, stāvot kapos, vēl neviens man nav atļāvies pateikt. Pat nejauši satikti dzērāji, uzklausot aizrādījumus, neatļautos tā lamāties kapsētā un turklāt sievietes klātbūtnē. Šis vīrietis sacīja, ka es esot debila kā… Un viņš uzskatāmi pieklauvēja pie mana radinieka kapa pieminekļa. Es pat samulsu. Taču tad jautāju: “Vai jūs atbildat par saviem vārdiem?” Viņš atbildēja: “Tu, bļe… saproti, ka es atbildu!”
Šoreiz nevaru klusēt. Uzskatu, ka šādās situācijās ir stingri jāpauž sava nostāja. Pretējā gadījumā pazemojumi krājas un krājas, līdz beidzot kādā brīdī nāk pēdējais piliens.
Galvenā atziņa – konfliktsituācijās nedrīkstam zaudēt cilvēcību, ir jādomā līdzi ne tikai tam, ko runājam, bet arī kā formulējam savas domas.
