Pagājis mēnesis, kopš es piedzimu un gandrīz trīs nedēļas, kopš
cilvēki mani atrada miskastē. Ja kādam kauns klausīties manā
smilkstēšanā, tad lai to nedara, jo tālāk gribu riet par biezpienu.
Biezpiens ir pats pārsteidzošākais tūlīt aiz mātes piena.
Abus esmu saņēmusi piespiedu kārtā. Neviens nav jautājis, ko vēlos
es pati. Tā kā mātes piens uz manām lūpām pāragri zudis un tā
aizstājējs jau paspējis apnikt, esmu iepazinusi biezpienu.Tas, kā
man skaidroja, vairs nav intīms un personisks, tas ir valstisks.
Neesot jau no lauku sētas, bet no fabrikas nācis. Dzirdēju, ka man
dod pašu mazkaloriskāko biezpienu, bet ne jau tāpēc, ka esot
sākusies krīze, bet tāpēc, ka es vēl maza un man grūti sagremot
treknu barību. Manas iespējas esot sakritušas ar reālo situāciju
valstī. Bet noteikti esot arī citi labāk situēti suņi, kas var
atļauties treknāku biezpienu.
Man visapkārt
kaut ko melš par taupības režīmu, algu un štatu samazināšanu, par
bezdarbu. Neko nesaprotu. Galvenais, ka manā priekšā uz šķīvīša ir
nolikts biezpiens. Gatavā veidā. Es neteiktu, ka tas man milzīgi
garšotu, bet nesaku arī, ka tas ir pretīgs. Es domāju par to, kas
būs pēc tam, pēc biezpiena. Un vēl es domāju par to, vai drīkstēšu
pati izvēlēties šo kaut ko citu, iespējams, labāku. Pagaidām tas ir
viss. Mans deguns un manas ķepas ieķepušas biezpienā, mute arī,
piedodiet, nevaru vairāk pariet. Līdz nākamajai reizei!
