Lasot Lūkas evaņģēliju, Jēzus mums stāsta par kaut ko ļoti svarīgu. Ko nozīmē būt svarīgam? Svarīgais nes ko ļoti būtisku, ko tādu, no kā atkarīga, piemēram, cilvēka turpmākā dzīve. Kāpēc Pestītājs runā par Dieva vārdu kā vissvarīgāko dzīvē? Kāpēc Dieva vārds ir tik svarīgs, nevis nauda, karjera vai dzīves komforts? Pestītājs atbild, ka tieši Dieva vārds ir “izejmateriāls” ticībai, un tieši ticība ir tā, kas ved pie izglābšanas. Un izglābšana ir pats svarīgākais, kas mums nepieciešams. Tas ir pat svarīgāk par naudu, šo pasauli, kas paiet, un pat paša dzīvību. Mēs, cilvēki, vairākumā to ļoti nesaprotam.
Jēzus runā par četrām cilvēku kategorijām tādā jautājumā, kā attieksme pret Dieva vārdu un glābšanu. Arvien lasot, klausoties šo Jēzus līdzību, es mēģinu saprast, kas notiek katra cilvēka sirdī un domās. Kas notiek mūsos šodien? Mēģināsim saprast.
“Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda. 12 Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti.”
Jēzus gan stāsta, gan paskaidro stāsta būtību. Klausoties šo variantu, man nāk prātā kāds vīrs, kurš, mani satiekot, vienmēr uzdeva visādus jautājumus par Dievu, ticību un Bībeli (kuru viņš lasīja!). Visi mani paskaidrojumi noslēdzās ar vīra konstatējumu – tas viss ir apšaubāmi un neticami un nepieņemami. Es domāju, kas viņam kaiš!? Kāpēc viņš lasa Bībeli, ja jau viss tas ir apšaubāmi? Vienīgais, ko es spēju izdomāt – viņš neielaiž Dieva vārdu sirdī. Viņš lasa Dieva vārdu kā avīzi. Viņš lasa ar intelektu, bet ne ar sirdi.
Jēzus runā par cilvēkiem, kuriem ar dzirdi viss ir kārtībā. Tie dzird. Bet tie neatver sirdi dzirdētajam. Tie nenovērtē ziņu par nepieciešamību tikt glābtam Dieva priekšā. Viņi it kā iekšēji saka – es pieņemšu zināšanai informāciju par Kristus iemiesošanos, mācību, krusta nāvi, augšāmcelšanos, pasaules galu un jauno pasauli, kurā ieies tikai svētie laiku beigās. Bet – tas nav mana dzīves ceļa centrā. Es nolikšu to ceļmalā – vietā, kas ir prom no manu prioritāšu saraksta. Velns ir garīga realitāte. Viņš paņem Dieva vārdu nost no cilvēka sirds viena iemesla pēc. Velns lieliski aptver Dieva vārda vērtību un sekas, ko šis vārds nes cilvēka liktenim.
“Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma. 13 Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas.”
Šis variants man asociējas ar mūsu tautu atmodas laikā. Ar dzirdi viss kārtībā, pat ir sajūsma un prieks, vārds pat tiek ielaists sirdī, par cik rodas ticība, bet …mazu brīdi tie tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas. Man liekas, ka šeit ir cilvēka iekšēja attieksme, kuru raksturo princips “saņemt, bet neiesaistīties”. Varbūt tā ir sava veida patērētāja attieksme? Saknes nozīmē iet dziļumā. Dzīt saknes prasa laiku. Tas prasa veltīt sevi iesaistoties. Es domāju arī šī attieksme ir tā, kas pietiekami neaptver Dieva vārda vērtību. Kad uznāk pārbaudījumi, viņi nav gatavi maksāt cenu par savu garīgo iešanu dziļumā. Šis pants uzrāda kādas sirds šķērsgriezumu – šķietami garīgumam atvērta sirds no virskārtas, bet dziļākajos slāņos cieta kā akmens. Tur ir sablietētas paša vērtības, paša spriedumi un aizspriedumi, paša uzskati. Tur dziļumā ir sīksta nevēlēšanās atļaut Dieva vārda sēklas spēkam pārlauzt sirds dziļāko čaulu. Nevēlēšanās mainīt pamatus, dziļumus. Ātri pārejošajā garīgās sajūsmas pūderkārtā nekas nespēs ieaugties. Nominālticība.
“Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca. 14 Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus.”
Pastāvīgais konflikts starp garīgām slāpēm un materiāliem sasniegumiem nav viegls. Pantā, iespējams, ieskanas intonācija, ka cilvēki pat dzird, uz daudz ko saprot no patiesības, bet pasaulīgais pragmatisms ņem virsroku. Šajā attieksmē cilvēki saka – ar Dieva vārdu paēdis nebūsi. Šajā attieksmē cilvēki saka – pārlieka iesaistīšanās ticībā ir fanātisms. Viņi nespēj būt ideālisti, pacelties ticībā, nest ticības ideālu savā sirdī. Viņi ir kā pingvīni – it kā putni, bet nelido. Šī attieksme saka – šī pasaule ir svarīgāka par Dieva valstību tāpēc vien, ka šī pasaule ir tuvāka kuņģim. Viņi nerisina rūpes, uzticot tās Dievam, bet risina paši. Tāpēc viņi tajās iegrimst, noslāpst un nenes nekādus augļus. Pat ja Dieva vārds sola vislielākās svētības pasaulē, viņi ir pārāk bailīgi un pragmatiski, lai uzticētos Dieva vārdam, jo tā liekas tāda lidošana pa gaisu. Pingvīni dzīvo dēļ zivīm.
“Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus.” To sacījis, Viņš sauca: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” 15 Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.”
Sakot šo, Jēzus pat īpaši iesaucas. Ne tikai klausies ar ausīm, bet sadzirdi ar sirdi! Laba zeme ir bez piemaisījumiem un sārņiem. Godīga sirds nespēlē spēlītes ar Dievu, bet sarunājas atklāti. Godīgā sirds tāpat piedzīvo pārbaudījumus, pasaules spiedienu, rūpes, panākumu vilinājumu pasaulē. Ap viņu tāpat vijas nezāles, bet viņa neizmet ārā no sirds saņemto Dieva vārdu. Šie ir sapratuši Dieva vārda nozīmi, iedarbību un sekas. Viņu skati ir vērsti soli tālāk par šo pasauli. Viņi ir pietiekami drosmīgi uzticēties Bībeles vēstij pasaulē, kura ar visu savu gudrību un sasniegumiem skrien uz pazušanu.
Šodienas Dieva vārds mūs neaicina pārtapt par budistiem, kas, norobežojušies no visas pasaules, vada savas dienas kādā templī kalna galā, skaitot mantras. Šodienas Dieva vārds mūs aicina būt par patiesiem kristiešiem, kas nozīmē dzīvot un palikt pasaules realitātes pašā vidū, tikai nepazaudējot Dieva zeltu savā sirdī, kas ir Dieva vārds.
“Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties! Jo, kam ir, tam dos, un, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu.”
Āmen.
