“Sveiks, sveiks, kaimiņ,” mani uzrunā Jēcis. “Ko labu dari, kā pārvari ekonomiskās grūtības? Laime, ka mēs esam pārdzīvojuši “simtlatnieku” vecumu, tagad varam priecāties.”
“Jā, jā, mēs piederam visnotaļ nodrošināto slānim un, ja nevajadzētu pirkt zāles, dzīvotu un ceļotu pa pasauli. Bet ko tur, tik plaši nesanāk un nesanāks, varam par to būt droši. Kādai tu tagad partijai vai apvienībai esi pieslējies un domā rudenī atdot savu balsi vēlēšanu dienā?”
“Jā, nu ar to “Vienotību” tā komiski sanāk. Vispirms strādā vienā partijā, pēc tam atdalās, grupējas, veido savas partijas. Tad jūt, ka vēlēšanās gaida caurkrišana, un vienoti apvienojas. Kurš kuram ir traucējis strādāt vienotā komandā, ej nu saproti. Kurš runā taisnību un cik gatavs strādāt tautas labā, atliek tikai zīlēt.”
“Redzi, daži Saeimas deputāti ir drosmīgi un brīnās, ko esot sastrādājuši valdot, jo valstī ir 200 000 bezdarbnieku un un tūkstoši maznodrošināto. Valstī ir krīze, bet kā ar to tikt galā, nezina neviens. Tikai runā, debatē, izsaka savas domas un variantus un neviens neatzīstas, ka ir sastrādājis varen daudz cūcību. Viņu mērķis – kā tik dabūt kārtējo aizdevumu, jo citādi vakars. Bet mūsu zemnieciņi mokās un nezina, kur lai liek izaudzēto aitu, par vilnu nerunājot, jo tā vairs nav modē. Kam pārdot aitas gaļu?
Šmauklim uzpircējam? Kur likt kazas pienu? Ko darīt ar to kazas sieru? Vai, to kazu nokaujot Zaubes sertificētajā kautuvē, Rīgas kungs tās gaļu ēdīs? Degviela dārga, naudas nav. Kungiem par lauku cilvēka dzīvi maza bēda. Lai mūk uz Īriju, Angliju vai kādu citu valsti un meklē tur darbu. Kungiem rūpes – kā iekasēt nodokļus un kā izdomāt jaunus! Tad nu balso par “Saskaņas centru”, “Vienotību”, zaļajiem vai brūnajiem – viens pīpis.”
“Nu, neuztraucies, Jēcīt, tik dikti, varbūt sātans mūs vēl neokupēs kā Vatikānu. Par gaisu taču vēl nav jāmaksā!”
