Biju te šonedēļ pirmsnāves izolatorā iebridis savas nodzertās aknas apārstēt. Sagatavojos maksāt par šo pasākumu pēc pilnas programmas, bet man pateica: “Neesat jau akūts mirējs. Tāpēc atnāciet nākammēnes. Mums šodien streiks.”
Es visu saprotu. Slinkums vai niķi. Bet es taču – ar nosūtījumu. Turklāt naudu piedāvāju! Nevajagot šodien. Varbūt rīt… Vaicāju: “Par ko tad streikojat? Kādas ir prasības?”
Izrādās gribot panākt lielāku atalgojumu. Un pagrieza man muguru. Ko darīt? Saķēru savas sāpošās aknas saujā un, čokurā sarāvies, klunkurēju mājup. Ne cik tālu netiku, jau pie pirmajiem soļiem pagalmā man sākās lēkme un atvērās trešā acs. Ko tikai es neieraudzīju! Ap to pirmsnāves izolatoru čum un mudž spoki. Un ko tikai viņi negvelž! Ak, kungs! Cits citam kaut ko klārē par savām kaitēm. Vienam esot klejojošā niere, otram koka kāja, trešajam augot ragi, ceturtajam visu neesot mājās. Man apnika. Es iebrēcos pilnā rīklē: “Ei, jūs tur, jūsu nav. Jūs visi man tikai spokojaties. Jūsu vieta ir debesīs vai ellē, bet tikai ne šeit!”
Visi apklusa un uz mirkli pievērsās man. Tā līdzjūtīgi paskatījās, tad novērsās un turpināja tarkšķēt savā nodabā. Tikai viens sirms onkulītis pienāca man klāt un bargi noprasīja: “Ko tu, dēls, te ķēzies, ko gānies? Domā, ka esi labāks par citiem? Redzi, i tevi arī pirmsnāves izolators vairs neņēma pretī. Tātad esi jau norakstīts, kā saka izkritis no aprites. He, he.”
Nu gan man likās, ka tas vecis man iesēdies aknās un tas asinssūcējs ir jādabū no turienes laukā, kamēr vēl neesmu atstiepis kājas. Bet piepeši sirmais vīrs pret mani atmaiga, viņš teica: “Paklau, ja jau ir tāda lieta, tad vairs nekādas citas zāles nelīdzēs, izņemot pēdējās. Izpeldināsim tavu aknu, iespirtosim, balzamēsim to!”
Domāts darīts. Sapazināmies. Šo par Svētiņu Pēteri saucot. Abi ar spoku vecīti aizklunkurējām līdz veikalam pēc “zālēm”. Un tad aizgājām uz kapiņiem. Kā saka pieminēt ar godu mūsu – pacientu – rindas paputinājušos aizgājējus. Kā jau tas Helovīna svētkos pienākas.
Aizsnaudos, kopā ar jauniegūto draugu sēdēdams uz soliņa pie labi iekoptas kapa kopiņas. Kad pamodos, ieraudzīju izdzertu šņabja pudeli pie pieminekļa. Sniedzos pēc trauka, cerēdams vēl tajā kādu pili ieraudzīt, un izlasīju uz kapa plāksnes, ka šekur jau piecus gadus dus Svētiņu Pēteris. Manējais čoms!
Johaidī! Pēc ieraduma satvēru savas aknas saujā, bet… tavu brīnumu. No sāpes ne vēsts. Esmu izārstēts! Ticiet vai neticiet, bet tā bija. Laikam kādu laiku vēl lepni varēšu iet tam pirmsnāves izolatoram garām svilpodams!
