Dzīve ir tāda. Nav pareizas ievirzes “no augšas”. Bet kā lai sakārto kaimiņu attiecības, ja cilvēki, dzīvojot vienā mājā pat nesveicinās un neņem vērā, ka visiem vienlīdz ir jārūpējas par kārtību un tīrību šajā namā? Gribu pastāstīt par to, cik tālu var aiziet šādas attiecības.
Es rūpējos par savu privatizēto dzīvokli un zemi, kas piesaistīts tam. Nomainīju logus. Ieteicu, ka vajag visiem. Nē, nevajagot. Uztaisīju sev verandu. Mēs ar sievu staigājam caur turieni. Es prasu kārtību savā pagalmā. Citiem tas nepatīk. Kaimiņu jaunieši pulcina kompānijas. Smēķē koridorā, pagalmā, tur tā piemētāts ar cigarešu galiem, ka reizēm nav, kur nolikt kāju. Neiet uz tualeti, bet gar mājas sienām staigā.
Pērn attiecības aizgāja līdz roku palaišanai. Piekāva mani 17 gadus vecs jauneklis. Ne par ko! Sieva toreiz mazgāja kāpnes. Viņa teica puisim: “Ko tu te staigā?” Viņš, neko daudz neskatīdamies, nolika alus pudeles un nāca virsū. Es gāju aizstāvēt sievu. Man rezultātā bija lauztas ribas. Tiesa viņam noteica maksāt 760 latus. Vēl kādus 400 latus nav samaksājis.
Šogad septembrī no rīta aizeju – mašīnai jumts ir iebuktēts. Izsaucu policiju. Fakts paliek fakts. Automašīna degvielas uzpildes stacijā man stāvēja zem videonovērošanas kameras. Piecas minūtes un – aizdomās turamie bija jau rokā.
Izrādās – viņi novilka kurpes un pastaigājās pa automašīnas jumtu. Tiesa noteica, ka viņiem jāmaksā man 900 latu zaudējumi. Viens 100 latus iemaksāja. Otrs ne. Tam puisim ir 24 gadi, svars – 120 kilogrami. Ja tādi bērni sāks staigāt pa automašīnām, kas tur paliks pāri?
Jā, es prasu kārtību. Tas nekas, ka man ir 71 gads. Pāri darīt sev neļauju. Esmu zemessargs.
