Es nekad nebiju domājusi, ka visapkārt ir tik daudz kāpostu. Šobrīd tie ir pārziedējuši, lekni, skābi. Fee… Man ne visai. Man grib iegalvot, ka kāposti ir labi, gardi, ka skābie kāposti ir vietējo cilvēku nacionālais ēdiens. Uzvāra zupā un tad silda no dienas dienā un ēd kā skābputru. Un neviens nedomā, ka tā ir neveselīga inde! Tieši otrādi. Aktivizējot vielmaiņu. Nu vai ziniet, neviens mani nepiespiedīs strebt kāpostus! Lai vai kāda krīze!
Nekad nebiju iedomājusies, ka ļaudis par “kāpostiem” dēvē naudu. Tas neizklausās mīļi vai cienījami. Drīzāk otrādi. “Kāposti” ir nauda bez vērtības. Kas viegli nāk, tas viegli projām iet. “Kāpostiem” patīk būt apritē, bet kādā? Ja jau aprite ir, tad kāpēc tā saucamā ekonomika šodien buksē. Tāpēc, ka laikam nav tik vienkārša tā “kāpostu” aprites būšana – apēd, izvadi no organisma un nav. “Kāposti” ir neauglīga, notriekta nauda.
Un vēl es domāju par pīlēm. No nekurienes. (Kas gan var pateikt, no kurienes tās uzrodas?) Kad es tās izsekoju un mans negaidītais pieskrējiens un rējiens liek tām pacelties spārnos un ar skubu lidot projām, tad es skrienu pakaļ, cik spēju un elpas pietiek. Vienbrīd man pat sāk likties, ka es pati tūlīt lidošu, atraušos no zemes, bet… Tā ir tikai šķietamība.
Morāle? Neļaujiet, ka jūsu nauda kļūst par “kāpostiem”. Un… necentieties izsekot “pīlēm”. Labāk ir ignorēt tās. Lai nezustu realitātes sajūta.
