Nesen Ēnu dienā kāda vidusskolniece man pavaicāja, vai redakcijas kolektīvā ir tradīcijas, kuras palīdz saliedēt kolektīvu. Protams, arī mēs, “dzirkstelieši”, neaizmirstam kolēģus jubilejas reizēs, kopā svinam Lieldienas, Jāņus, Ziemassvētkus un Jaungadu.
Bet ne jau tas ir galvenais! Mēs kopā strādājam, tas nozīmē, ka mūs saliedē darbs un savstarpējā saskarsme šajā procesā. Tas ir tik dabiski – justies noderīgam, vajadzīgam, novērtētam. Atļaušos apgalvot, ka šodien laimīgs var būt ikviens, kuram ir iespēja strādāt darbā, kurš atbilst iegūtajai izglītībai, patīk, padodas, jo nav noslēpums, ka situācija darba tirgū Latvijā šodien nav vienkārša. Jaunieši, kuri sēž vidusskolas skolā, bieži vien nievājoši raugās uz tiem, kuri ieguvuši augstāko izglītību, bet joprojām dzīvo un strādā savā dzimtajā novadā. Jaunieši te nesaskata iz-augsmes iespējas. Viņiem liekas, ka palicēji ir neveiksminieki vai cilvēki bez ambīcijām. Neļaunojoties par pieskaitīšanu vieniem vai otriem, gribu teikt, ka tā ir laime – nopelnīt kaut vai liesu maizi, bet tepat! Tā ir iespēja dzīvot savās mājās, būt blakus saviem tuviniekiem. Tā ir iespēja brīvajā laikā būt kopā ar domubiedriem un darīt kaut ko, mūsuprāt, vērtīgu, piemēram, spēlēt teātri. Tādu kopības sajūtu, kādu režisore Edīte Siļķēna Gulbenes Tautas teātrī ir izveidojusi, iestudējot Gundegas Repšes stāsta “Stigma” dramatizējumu, mēs vēl nebijām jutuši. Tas ir kolektīvs darbs, kur deviņiem aktieriem jāstrādā kopā kā vienotam pulksteņa mehānismam! Darbs saliedē un gandarī!
