Šad un tad kāds uztraucas par kokakolas kaitīgo ietekmi uz mūsu kuņģiem. Sak, šī limonāde burtiski saēdot iekšas. Atļaujiet apšaubīt mītu par latvieša kuņģa vājumu. Kā pierādījumu tam minēšu konkrētu piemēru.
Iedomājieties šādu situāciju. Agrāk jau sodīts puisis atkal nonāk uz tiesājamo sola. Šoreiz par zādzību. Smejies vai raudi, viņam tiek piespriesta reāla brīvības atņemšana, apcetinot viņu jau tiesas zālē. Puisim tik ļoti negribas iet cietumā, ka viņš vēsā mierā policijas izolatorā ņem un norij žileti. Kā saka, ČP (čerezvičajnoje proišestvije” jeb ārkārtējs gadījums, no krievu valodas tulkojot latviski)! Policisti aizrauj šo uz slimnīcu, iztaisa rentgenu. Kā tad – žilete kuņģī skaidri saredzama! Steidzami puisim taisa operāciju. Bet… žileti atrast vairs neizdodas. Jocīgi, vai ne? Ja no organisma tā nav izvadīta dabīgā ceļā, ja tā rentgena uzņēmumā kuņģī bija skaidri redzama, tātad puisis nemelo – žileti viņš bija norijis, bet kuņģa skābe to ir apēdusi. Lūk!
Mīļie, mēs nezinām savu spēju robežu. Cilvēka kuņģis spēj konkurēt ar kokakolu! Tā jau saka: ja kuņģis vesels un labi strādā, tad arī nervi ir stipri. Tie lai ir no dzelzs, tad tu, cilvēk, tiec sveikā cauri visām krīzēm!
Esmu dzirdējusi par eksperimentu: kokakolā jāiemērc un uz kādu laiku tur jāatstāj žilete (no nerūsējoša tērauda!). Ticiet vai ne, bet tā izkūst – un ne miņas! Tāpēc ir tādi vecāki, kas saviem bērniem kokakolu neļauj ņemt mutē. Iespējams, pareizi dara, bet ne jau šā dzēriena kaitīguma dēļ. Gluži vienkārši mums netrūkst pašiem savu nacionālo limonāžu un galu galā kaut vai parasta zaptsūdens.
