Lūk, ko man jautā kaimiņš Jēcis: “Cik ilgi var aizņemties naudu no dažādiem aizdevējiem?”
Es atbildu: “Jēci, nu tik ilgi, kamēr tie aizdod. Bet tā summa nedrīkst pārsniegt Latvijas vērtību kopumā, iekaitot mūs abus ar laulenēm.”
Jēcis iesaucas: “Tad mums arī ir kāda vērtība!”
“Nu, es īsti nezinu, cik tā liela, bet kaut ko mēs vēl esam spējīgi veikt. Šajā gadījumā mēs noēdam valsts budžetu, kurš vienmēr ir ar negatīvu bilanci. Vai nu tā valdība nemāk rīkoties ar naudu, vai arī tā tauta nav nekam derīga. Tā ka mēs abi un citi mums līdzīgie esam budžeta noēdāji, tāpēc ar mums ir jācīnās. Un tas visnotaļ tiek darīts. Protams, ar piesegu. Bet, ka tas rit veiksmīgi, to rāda ikmēneša bilance dzimstības un mirstības novērtējumā. Un tā ir galīgi nesabalansēta jau kopš neatkarības iegūšanas. Es teiktu – tā ir kā sērga, kuru nevienai valdībai nav izdevies apkarot. Varbūt Zatlera kungam ar savu reformu partiju tas izdosies, jo kā nekā viņš ir mediķis, kurš ārstēja mugurkaulus. Bet tas ir visnotaļ svarīgs orgāns, kurš kopumā izveido un regulē cilvēka stāju.”
“Beidz muldēt!” iesaucas Jēcis. “Nekas to mugurkaulu neiztaisnos, tas galīgi izkropļots.”
“Jēci, nomierinies! Varbūt drīzumā mums būs atkal jāpieliek savs plecs un jāpalīdz reorganizēt Saeimu, vēlot jaunus deputātus, jo vara pie mums mainās gandrīz ik pēc gada. Padomā pats! Pēc neatkarības iegūšanas pagājuši 20 gadi, bet šī ir jau 17.valdība! Es nesaprotu, cik vēl trūkst un cik jāveicina, lai šajā jomā Latviju ierakstītu Ginesa rekordu grāmatā. Lūk, kā tiek reformēta veselības nozare! Cilvēki jau sadalīti pēc kvotām. Dakterim ir zināms skaits kvotu, un viena kvota ir – viens slimnieks. Nu tas tāpat kā izslaukums no govs. ES birokrāts pateiks: Jēci, tu no savas raibales dienā drīksti izslaukt 1 litru piena pašpatēriņam, pārējo dod ruksim, kaķim, ja tādi ir, ja nav, izlej laukā turpat sētmalē, bet kvotas nepārsniegsi! Tikai uz mirušiem tās kvotas nav ieviestas. Tie var mirt tik, cik svētais Pēteris ņem pretim…”
