Brīvības vēsturē visizšķirošākais ir laika posms, kas seko pēc tam. Dievs labi uzsāka. Bet vai tauta spēs labi iznest tālāk? Šajā pasaulē ir tik daudz labi uzsāktu lietu, kuru noslēgums, diemžēl, ir tik rūgts!? Tauta nevar mūžīgi palikt pie svinību galdiem. Ir jāceļas, jāskatās tālumā, jāiet, jāmeklē sava patstāvīgā dzīve bez uzrauga koka norādēm, un arī bez gaļas podiem. Un izrādās ka gājiens uz brīvību nav gājiens uz gaļas podiem!? Šāds gājiens, izrādās, prasa spēku atdevi, paliek grūti, grūtāk pavisam grūti. Mums var rasties jautājumi kāpēc mīlošais Dievs tik brīnumaini izglābis tautu, to pēc tam moka ar slāpēm un neko labāku tai nepasniedz kā rūgtu ūdeni?
Eiforija ir aizgājusi. Karogu jūra krastmalā palikusi vakardienā. Mūsu dvēseles slimības sāk mūs spiest. Alkatība izraisa aizrīšanos un krīzi. Brīvības ceļš šobrīd uzrāda mūsos to parazītisko no kā jāatbrīvojas. Ministri, kas ņirgājas par tautu, ierēdņi, kas cilvēkus sauc par procentiem, tūkstoši, kas pametuši šo valsti uz neatgriešanos, ikdienas ziņas par valdības lēmumiem tautai, kurus uzklausot pārņem slikta dūša, politiķi, kas zaudē cilvēcību un paškontroli naudas priekšā un visaptveroša nesodāmības izjūta, cilvēki, kas pieņem lēmumus un ir zaudējuši saikni ar realitāti – dažbrīd mums šķiet ka mūs pārvalda garīgi slimi cilvēki. Ārēji brīvi vergi bez jebkādiem ideāliem. Ko tu apēdīsi šodien, to rīt tev neatņems. Šie eksemplāri nāk no tautas. Ārēji brīvās, bet iekšēji tās pašas padomju tautas savās vērtībās, attieksmēs, izvēlēs un izdarībās.
Mēs esam saņēmuši brīvību ātrāk, nekā esam tapuši brīvi. Dominē slimīga nespēja saglabāt paškontroli gaļas vai naudas podu priekšā mūsu valsts priekšstāvju vidū, padomju cilvēka garīgi zemais vērtību horizonts, nelaimīgie, kam pašiem jāpieņem lēmumi dzīvei. Retais lūdz Dievu. Visi apkārt lādas un kurn par visiem un visu. Es domāju ka tautai ir nepieciešama kārtīga atvieglošanās no iekšēji parazītiskā. No deputāta līdz sētniekam – mēs visi esam viena tauta, izgājusi no milzīgas imperiālas verdzības. Tagad vajag tapt brīviem, un bez iekšējām pārmaiņām tas nav iespējams. Katram pašam tagad ir jādzer savs rūgtais Māras ūdens no deputāta līdz sētniekam. Katram pašam ir jāatbrīvojas no iekšēji parazītiskā, uzpūstā, liekā, pašizdomātā, greizi dievinātā. Ja vēl negribas dzert rūgto, tad Dievs savā žēlastībā procesu paildzinās. Mūsu labad.
Tas, ka mūsu valsts prezidents pēc profesijas ir ārsts, man liekas diezgan profētiska zīme par šo valsti no augšienes. Es domāju tas, kas mums šobrīd ir vajadzīgs, ir pieņemt gudrus lēmumus. Gudri lēmumi ir tie, kas ir taisnīgi lēmumi. Tikai iekšēji brīvi cilvēki, kas ir morāli stipri un nevergo grēkam ir spējīgi uz taisnīgumu. Lai Dievs dod ka arī tauta noliktu pie malas šo savu verdzisko pacietību un klusēšanu. Netaisnība nav jāpanes, to ir jānoliek pie malas. Uz to lai Dievs šobrīd svētī Latviju – uz atbrīvošanos no iekšēji parazītiskā. Jo tikai pēc rūgtajiem Māras dīķiem nāk citi ūdens avoti – “Tad viņi nonāca Elimā, tur bija divpadsmit ūdens avoti un septiņdesmit palmas, un viņi apmetās tur nometnē pie ūdens.”
Amen.
