Nedomājam ne par sevi, ne citiem. Pie tāda secinājuma nonācu, redzot, kā kārtējo reizi bērnu rotaļlaukumā kāds tīnis ierullē ar motorolleru, lai nodemonstrētu turpat esošajiem draugiem gan savu braucamo, gan braukšanas prasmes, tā pamatīgi uzgāzējot.
Viens braucējs bija pat tāds, kurš, pielietojot attiecīgo lamuvārdu leksiku, draugiem vēstīja, ka braucot bez bremzēm. Un patiešām, kā izrādījās, nemeloja, jo, braucot turpat pa bērnu
rotaļlaukumu, kur apkārt skraidīja krietns bariņš mazuļu, viņš, lai piestātu bremzēja ar kājām.
Jūs varbūt teiksiet, kāpēc, to redzot, pieaugušie neaizrāda. Aizrāda! Un kā vēl aizrāda! Tikai pretī reizēm dabū tā, ka maz neliekas. Skumji, ja cilvēki nesaprot, ka neapdomība var beigties slikti sev un citiem. Pēc tam var nākties pamatīgi kost pirkstos par pastrādāto, bet tikai būs jau par vēlu.
Tāpat bieži vien var novērot, kā pie luksoforiem, kad deg sarkanās gaismas signāls, tantuki, kuri knapi iet, tomēr dodas pāri ielai, kaut gan turpat tuvumā brauc mašīnas. Blakus stāv bērni un vaicā saviem vecākiem – bet kāpēc tā tante iet pāri ielai, ja deg sarkanā gaisma? Vai tad tā var? Un tad nu vecāki skaidro savai atvasei. Tikai mutisks skaidrojums ir viena lieta, bet tas, ko redz bērna acis, pavisam cita. Vai tiešām šiem cilvēkiem nerūp ne citi, ne paši? Šādās reizēs der atcerēties, ka ir tikai viens solis līdz nelaimei, kura varētu arī nenotikt! Ja ir noteikumi, kas liedz šķērsot ielu pie sarkanās gaismas, tad tie ir domāti visiem, nevis atsevišķiem gājējiem.
