Kārtējo reizi atdodot naudu par kādu preci vai maksājot kādu rēķinu, redzama un neapgāžama patiesība ir tā, ka mūsu valstī pārsteidzoša nesamērojamība ir vērojama algu un cenu sistēmā.
Ne jau aiz pārticības tauta sarkastiski smej un norāda, ka viss mums ir kā Eiropā. Pilnīgi viss. Tikai tāds “sīkums” kā algas gan mums joprojām ir tās pašas savējās, nevis tādas, kā Eiropā. Un kad mums tās būs tādas, kā Eiropā? Par to laikam jāaizmirst. Vai nu jākravā ceļa soma, kā to daudzi jau dara, un jādodas prom.
Naivi būtu domāt, ka mūsu valstī visiem ir vienādi grūti. Ne velti mēdijos ir izskanējis, ka krīze diemžēl skar tikai pensionārus, kuriem atņēma pašu nopelnīto pensijas daļu, un iedzīvotāju slāni, kuri dzīvo no algas līdz algai. Ir jau arī pie mums izņēmumi, kuri prot sev algas nodrošināt vēl labākas nekā Eiropā. Interesanti būtu arī zināt, cik mums vēl ir tādu, kuriem šad un tad “tīri nejauši” sanāk savu naudas maku sajaukt ar valsts maku.
Tagad samazināja algas. It ka jau no vienas puses šķiet – jā, viss notiek godīgi, ja samazina visiem par vienādiem procentiem. Bet par vienādiem procentiem samazinot mazās un lielās algas, rezultāts taču nav vienāds! Mazajām algām nozīmīgs ir katrs lats, kurš tiek atņemts, savukārt lielajām algām, piemēram, 15 procentu samazinājums lielu atšķirību nerada.
Interesanti, kā lai dzīvo (pareizi gan būtu teikt – izdzīvo) cilvēks, kurš saņem minimumu, vai bezdarbnieks, kurš saņem 45 latu pabalstu! Tuvojas apkures sezona, kas, spriežot pēc pērnajā ziemā saņemtajiem apkures rēķiniem, satrauc daudzus. Vai ziemu izturēsim?
