Mūsdienās man nepārtraukti liek, mudina, spiež parakstīties. Ja esi parakstījies, tātad eksistē, tātad mani pieskaita un reģistrē. Kam pieskaita – aitu baram? Kur reģistrē – trakomājā?
Ja pavēro to, kā mainās mūsu valdības, kā mūs āzē politiķi, tad jāteic, ka es neko augstu to savu parakstu nevērtēju. Ko tas man ir devis? Es jums teikšu, ka neesmu nožēlojis nevienu reizi savā mūžā, kad kaut kā nebūt izspruku no parakstīšanās. Piemēram, nekad neesmu bijis sūdzību rakstītājs. Ja man ir, ko teikt, tad saku pa tiešo, acīs, nevis rakstveidā. Par to cilvēki mani vienmēr ir cienījuši.
Un tomēr esmu bijis spiests savā aktīvajā dzīvē vairākkārt parakstīties. Senāk – par izglītības dokumentu, par algu, par to, ka reģistrēju savu laulību un puika ir mans dēls, par to, ka esmu aplūkojis viņa skolas dienasgrāmatu. Tagad katru mēnesi parakstos par pensiju, regulāri arī par to, cik mājdzīvnieku ir manā dzīvoklī un kādi ir ūdens un gāzes skaitītāju rādījumi. Parakstos arī par laikraksta abonēšanu. Vēl nepietiek!
Mani sauc, apelē pie politiskās sirdsapziņas un gaida katrreiz, kad notiek vēlēšanas vai kad atkal kādam politiskajam spēkam par varītēm jātiek pie teikšanas. Rau, te sauca parakstīties par tautas tiesībām atlaist Saeimu, te uz ielas kāds pieskrēja ar pildspalvu un sauca parakstīties vēstulē satiksmes ministram, lai uzlabo valsts autoceļus mūsu miestā. Drīz sauks parakstīties par lielākām pensijām.
Man tā vien liekas, ka tā mūsu tauta ir nojūgusies ar to parakstu vākšanu. Tas ir veids, kā kontrolēt mani, kā manipulēt ar manu personu, kā izmantot. Pie joda! Ja parakstīšanās ir vienīgais veids, kā pierādīt, ka eksistēju, tad… man, mudinātam kārtējo reizi parakstīties, tā vien gribas teikt: “Piedodiet, manai pildspalvai tinte ir beigusies. Un man ticība neļauj parakstīties ar svešu pildspalvu.”
