Ļoti žēl, ka
šis viedoklis ir jāraksta tieši šajā laikā, taču diezin vai
atradīšu vēl piemērotāku brīdi, lai parunātu par jautājumiem,
kas mani kā pilsoni pēdējā laikā uztrauc. Runa, protams, ir par
propagandu, patriotismu, hibrīdkariem un terorismu. Un to, kā mēs
pašā valsts svētku priekšvakarā raugāmies uz Latvijas valsts
interesēm visu šo pasaules notikumu kontekstā.
Tieši pirms
astoņiem gadiem ap šo pašu laiku es uzrakstīju rakstu „Smadzeņu
skalošana ir valsts pienākums”, mēģinot runāt par patriotisma
ieaudzināšanu pilsoņu un pārējo Latvijas valstspiederīgo
apziņā. Problēma, par kuru tolaik polemizēju, bija saistīta ar
mūsu attieksmi pret Latvijas valsti kā tādu, un to, kāpēc ir tik
daudz cilvēku, kuri, būdami Latvijas pilsoņi, ar šo valsti
nelepojas.
Mans skaidrojums
tolaik bija tāds, ka valsts vienkārši nenodarbojas ar pilsoniskās
apziņas jautājumiem, atstājot tos pašplūsmā. Neslēpšu, ka jau
tobrīd māca šaubas – šāda attieksme pret valstiskuma
ideoloģiju ne pie kā laba nenovedīs. Un par lielu nožēlu tieši
tas arī ir noticis. Valsts dominējošo lomu jautājumos, kas
Latvijai ir vai nav labi, tagad ir ieņēmušas citas valstis.
Pareizāk sakot, citu valstu ietekmes aģenti, kuri apzināti vai
neapzināti veido tādu sabiedrisko domu, kādu vajag nevis Latvijai,
bet gan kādam citam.
„Troļļi”
ir visiem – izņemot mūs!
Ļoti daudz tika
runāts par Krievijas „troļļiem” un „troļļu fermām”, kas
spieto ap sociālajiem tīkliem un nodarbojas ar „Kremļa
propagandas” izplatīšanu Latvijas teritorijā. Bija pat vesela
rakstu sērija par „pašaizliedzīgo žurnālisti”, kas naivi
devusies darbā uz „troļļu fermu”, domādama, ka piesakās
„normālā darbā”. Taču izrādījies, ka viņai, lūk, nācies
strādāt propagandisti Maskavas interesēs.
Protams, neviens
no tiem, kas par šo problēmu rakstīja, jau nepapētīja, kas tā
tāda par „pašaizliedzīgo žurnālisti”, kurai pēkšņi nākusi
atskārsme, ka darīt kaut ko savas valsts interesēs (pat, ja tā ir
propagandas taisīšana) ir kaut kas nosodāms. Krievijā gan šo
jautājumu papētīja un izrādījās, ka „pašaizliedzīgā
žurnāliste” ir vienkārši parasta „stipendiāte” vienā no
tām valstij naidīgajām organizācijām, kuras savulaik
izlūkdienesti palūdza no Krievijas aizvākties. Par to, protams,
pie mums neviens nerakstīja, jo šo faktu taču bija atklājuši
melīgie „Kremļa propagandas” kanāli.
Pieņemsim, ka tā
arī ir. Taču, ja mēs uz šo pašu situāciju raugāmies no
Krievijas valstiskuma viedokļa, tad tur nekā nosodāma nav. Tādas
„troļļu fermas” ir Krievijas ārpolitikas instruments, kas
pilda noteiktas funkcijas – veido tādu vai savādāku Krievijas
valstij vajadzīgo sabiedrisko domu. Kā pašā Krievijā, tā arī
ārpus tās robežām. Turklāt nav nekāds noslēpums, ka apmēram
tādas pašas „troļļu fermas” ir gan ķīniešiem, gan
amerikāņiem. Tikai par tām gan nezin kāpēc neviens neko
neraksta. Laikam tāpēc, jo tās ir „labās fermas”, kurās
mitinās toleranci un demokrātiskās vērtības izplatošie
„troļļi”, kurus par „troļļiem” tā īsti nemaz nevar
saukt, jo viņi nodarbojas ar visa veida „pētniecībām”.
Runājot par
Latviju šajā kontekstā, man rodas cits jautājums, kāpēc mums
Latvijā vēl nav šādas „troļļu fermas” un „pētnieki”,
kas paustu tādu viedokli, kas ir vajadzīgs Latvijas valstij? Kāpēc
mēs domājam nevis ar savām, bet gan svešu valstu finansētu
ietekmes aģentu galvām? Vai tad amerikāņu, angļu vai kādu citu
„sabiedroto” izlūkdienesti ar savu „troļļu” darbību ir
Latvijai mazāk kaitīgi par „Kremļa propagandas” kanāliem?
Tiem, kuri vēl
to nezina, varu atklāt kādu rūpīgi glabātu ģeopolitikas
noslēpumu, kurš acīmredzot nav zināms (vai kuru negrib zināt)
daļa Latvijas politiskās elites. Jebkuras valsts izlūkdienesti un
ar tiem saistītās vai to finansētās organizācijas vienmēr
strādā tikai un vienīgi SAVAS VALSTS interesēs. Sevišķi, ja šī
valsts sevi uzskata par impēriju.
Tas, ka ASV
intereses pirms ceturtdaļgadsimta sakrita ar Latvijas neatkarības
atgūšanu, vēl nenozīmē, ka tagad viņi labprāt te neparisinās
kaut kādas savas ģeopolitiskās problēmas uz mūsu rēķina.
Tāpat, kā tas notika Ukrainā vai Gruzijā. Un otrādi. Tas, ka
Putins sēro par PSRS bojāeju, vēl nenozīmē, ka Krievija mūs
obligāti vēlas jau tuvākajā laikā iekarot un ka mums tāpēc
nevar būt nekādu ekonomisku vai cita veida attiecību ar šo
valsti. Sevišķi, ņemot vērā to, ka pie mums dzīvo tik daudz
krievu, kuri saprot abas mentalitātes, abas kultūras, un arī
daudzas citas lietas, kuru dēļ mēs ar viņiem esam daudz tuvāki,
nekā ar tiem, pret kuriem cīnījās tikko nosvinētais Lāčplēsis.
„Solidaritātes”
un „tolerances” jaunā cena
Iedomājieties
situāciju, kad pie jums atnāk kāds un piedāvā sariebt kaimiņam,
lai sabojātu ar viņu attiecības. Savukārt „pateicībā” par
šo pakalpojumu saņemt „iespēju” savā dzīvoklī uz nenoteiktu
laiku izmitināt svešu cilvēku ārlaulības bērnus, par kuriem ir
labi zināms, ka tie regulāri sagādā raizes visur, kur vien
parādās. Jūs smiesieties par tādu piedāvājumu, bet tieši tas
šobrīd ir noticis ar mūsu valsti.
Mēs esam bijuši
„solidāri” un Eiropas interesēs ievērojami pabojājuši savas
attiecības ar Krieviju. Tas mums ir atnesis konkrētus ekonomiskus
zaudējumus. Tagad, pateicībā par šo „solidaritāti”, mēs
esam saņēmuši „iespēju” Latvijā izmitināt bēgļus no tām
valstīm, kurās plosās terorisms un kur šis terorisms tā vai
savādāk ir reliģisko uzskatu sastāvdaļa. Kurš no bēgļiem ir
vai nav terorists – to mēs nevaram zināt. Un, ja kādam vēl ir
šaubas, tad pietiek palūkoties uz notikumiem Parīzē.
Var jau būt, ka
šie konkrētie terora akti nav tiešā veidā saistīti ar bēgļu
plūsmu. Taču pilnīgi skaidrs, ka nav nekādu iespēju kontrolēt,
kurš caur šīm bēgļu masām ieradīsies Eiropā, un tātad –
arī Latvijā. Tas, kas pārsteidz, ka cilvēki, kuri pirms tam ar
putām uz lūpām aizstāvēja bēgļu uzņemšanu mūsu valstī,
tagad visi kā viens ir sociālajos tīklos solidāri „nokrāsojušies”
Francijas krāsās.
Varbūt pietiek
būt „solidāriem” ar visu plašo pasauli un padomāt arī par
mūsu pašu interesēm? Varbūt sava galva būs labāks padomdevējs,
nekā visu iespējamo emisāru, „stipendiātu” un „troļļu”
paustās pārliecības par totālo toleranci?
P.S.
Taisnības labad atzīšos, ka arī es biju viens no tiem, kurš
sākumā skeptiski raudzījās uz bēgļiem, bet pēc tam tomēr
noticēju, ka bēgļu uzņemšana ir laba lieta, jo „mēs taču
palīdzam cilvēkiem!” Un varbūt, ka tādā veidā kaut kā
palīdzēsim arī Latvijas ekonomikai (ja jau reiz „valsts
izmirst”). Taču tagad, raugoties uz to, kas notiek pasaulē, man
rodas cits jautājums. Vai tik beigās nesanāks tā, ka Latvijas
ekonomisko problēmu risinājums būs ekonomisko sankciju atcelšana
pret Krieviju. Un nevis tādēļ, jo tās būs izrādījušās
neefektīvas, bet gan tāpēc, jo tūlīt Eiropā parādīsies jaunas
problēmas, kuras beigās var nākties risināt kopā ar krieviem.
Var jau teikt visu ko, bet viens fakts gan ir nenoliedzams, proti, ka
Krievija ir ne tikai pratusi likvidēt terorisma problēmu savas
valsts teritorijā, bet vairāk vai mazāk efektīvi to pašlaik dara
arī Sīrijā. Francijai diemžēl šādas pieredzes pagaidām vēl
nav.
