Rau, uz mana novadiņa vadīšanu kārojot septiņi kandidāti. Kas to būtu domājis?! Tik daudz ambīciju un enerģijas! Kāpēc gan nevarētu vadīt visi septiņi? Lai tas būtu citādāk, bet pa savam, pa mūsējam. Pēc rotācijas principa. Katru gada ceturksni cits vadītājs. Un tad jau sasaukuma beigās mēs tiktu skaidrībā, kurš ir lietaskoks, bet kurš balamute.
Ja mēs pielietotu rotācijas principu, tas būtu godīgi. Katram ir jādod iespēja, vai ne? Sliktāk, ja iespēja kļūst par preci, kuru var pirkt un pārdot. Un šajos krīzes laikos neviens neatteiksies savu maku piesist. Lai cik arī godīgs cilvēks nebūtu, it kā. Fui!
Es jums teikšu tā. Nu kas to novadu ko nenovadīt. Tagad taču mūsu valstī viss tiek apgriezts. Ne jau ar kājām gaisā. Ko jūs! Viss tiek īsināts, samazināts. Paši noprotat, ka mums būs miniatūra novada dome ar dažiem darbiniekiem un teju vai minimālo algu, kas arī saplakusi.
Pie šādas perspektīvas es tiešām redzu, ka tie septiņi cilvēki, kas laužas vadīt novadu, ir īsti savas dzimtenes patrioti. Viņi ir gatavi strādāt mūsu, savu vēlētāju, labā par pusvelti. Nu paanalizēsim kandidātus. No visiem tikai viens vai pāris ir tādi īsti pieredzējuši.
Vairums pa pagastiem vien grozījušies. Bet, kā saka, jaunā maiņa aug…
Rau, kā sēnes pēc lietus, ja tā var nodēvēt vēlēšanas. Es, vienkāršais vēlētājs Krikumu Antons, nebūšu tik naivs, lai sevi iedomātos sēņotāja lomā. Tā, visticamāk, pieder kādam citam. Varbūt Viņa Augstībai Liktenim. Bet arī ar viņu var visu sarunāt, ja māk un grib. Taču atcerēsimies, ka laiks ir nauda, bet, kam ir nauda, tas pasūta mūziku.
