Šajos vīriem sevišķi grūtajos laikos visvairāk ir bail palikt bez sievām. Domāju, ka citi vīri man piekritīs. Viena lieta ir paciest sievu burkšķēšanu, otra lieta – to nedzirdēt nemaz. Jo tas nozīmē dzīvot neapkoptam, nepaēdušam kā uz ielas pamestam sunim. Turklāt ir maz cerību, ka tad pamestos vīrus savāks citas tikpat krietnas, izturīgas un visu varošas sievas kā mūsu tagadējās.
Laulenes rūdās tāpat kā tērauds – nežēlīgos apstākļos. Tās, kuras spēs pavilkt vīrus un ģimenes arī šajos laikos, mēs varēsim iecelt svēto kārtā. Sievām jāsaprot, ka neviens viņām nepalīdzēs. Ar visu jātiek galā pašām.
Mana laulātā draudzene Antonija sevišķi pēdējā laikā draud izmest mani uz ielas. Vārdu sakot, nervi viņai uzdod. Ekonomiskā krīze aktualizējusi manu mazspēju naudas pelnīšanā. Antonija apvaino arī mani kaitniecībā. Es neļaujot viņai justies kā sievietei pat gultā. Un es atsakoties ārstēties! Murgs!Es esot negatīvais piemērs dēlam. Un mūsu meita diezin vai riskēšot iziet par sievu pie kāda tāda paša kaklakunga kā es.
Ko tur liegties, nav vērts. Un tad vēl sieva pieķēra, ka es no viņas mobilā tālruņa sūtu īsziņas savai mīļotajai sievietei – pastniecei Anniņai. Kā sacīt jāsaka, es patiešām dzīvoju sievai uz kakla. Taču tas nav aiz bezkaunības, bet iekšējā trausluma dēļ. Kā tās sievas, manu Antoniju ieskaitot, nesaprot, ka pašas pie visa ir vainīgas! Grib mīlestību, mieru un siltumu mājās? Lai pašas to rada! Lai veido attiecības ar vīru un bērniem, lai apčubina maigi un tā, ka mums gribas viņas, savas laulenes, saukt vienā vienīgā vārdā – par Saulītēm!
