Viņdien atkal satiku kaimiņu Jēci. Jautāju viņam, kā viņi ar Amāliju vērtē jauninājumus medicīniskajā aprūpē.
“Oi, visnotaļ pozitīvi – bagātie dzīvos, nabagie izmirs!”
“Jēci, bet vai tad tas jau tā nenotiek?”
“Notiek vai nenotiek, bet process ir jāpasteidzina. Redzi, tagad tu par latu pie ģimenes ārsta gribi panākt, lai tevi intensīvi ārstētu. Bet ko tad par latu var nopirkt? Vai tu zināji, ka Latvijā vīrieši pēc 65 gadiem izmirst straujāk nekā citās ES valstīs? Tiek apgalvots, ka šādā dzīves režīmā viņi nemaz nesasniegs tos pensionēšanās gadus. Viņi turpināšot izvairīties no nodokļu maksāšanas, cik vien iespējams. Labāk nodzeršot lieku “krutkas” pudeli, jo citas zāles par latu nav nopērkamas. Un, zini, viņu doma ir pareiza. Patriotisms noplacis līdz minimumam, bet vietām tā nemaz nav. Paši vadošie kungi to iznīdē. Viņi neklausās, ko saka 80 procenti iedzīvotāju. Domāju, ka kritiens būs sāpīgs. Nevar visu laiku likt savilkt siksnu ciešāk un māžoties ar solījumiem. Vajag dot cilvēkiem darbu, lai viņi var strādāt un pelnīt, nevis barot viņus ar ES pieckilogramīgām putraimu pakām un verdzināt sabiedriskajos darbos ar 100 latu apmaksu bez PVN. Tas ir apsmiekls! Bet ko tu padarīsi… Lai varu pamodinātu, ir jāstreiko, kā to dara citās demokrātiskās valstīs. Kāpēc mēs šo līdzekli neizmantojam? Mūsos joprojām dzīvo no PSRS laikiem mantotā baiļu sajūta. Kungi gan uzsver, ka visatļautība nav pieļaujama, bet paši to piekopj, pieņemot likumus, kuri tautu iznīcina. Kas viņus uz to pilnvaroja?”
“Nu labi, bet vai tava kaimiņiene Anniņa dabūja darbu?”
Jēcis smej: “Viņa nav konkurētspējīga, darba tirgū par vecu – 50 gadi. Kurš gan dos darbu, zinot, ka tu to nevari efektīvi paveikt, tā sakot, strādāt par 110 procentiem. Lai gan viņa ir pievilcīga sieviete no visiem skatpunktiem, visi apaļumi atbilst prasībām.”
“Ar to vien nepietiek, jo jaunāku apaļumu ir, cik uziet. Nezini, kad atklās novadā kādu jaunu ražotni, lai varētu iesaistīt bezdarbniekus darbā, kamēr to skaits nav sasniedzis 2000?”
“Ko nu tu runā par jaunām ražotnēm! Jārīko zaļie tirdziņi. Redzi, cik tie populāri! No jebkura skatpunkta priecīgs un jautrs pasākums drūmo domu novēršanai. Tur var nopirkt visu, ja tikai kabatā ir lati.”
“Vai tad visu nevar nopirkt bez tā tava zaļā tirdziņa?”
“Nu var jau, var, bet jebkurš saiets ir lietderīgs, dod pozitīvu gaisotni.”
“Un kā tevi, Jēcīt, iepriecina PVN likmes samazināšana?”
“Nu, redzi, ar to nodokli ir tā. Kad tas bija 18 procenti, opozīcija pieprasīja, lai pazemina līdz 15 procentiem. Tad varasvīri to paaugstināja līdz 22 procentiem, bet tagad saka: redz, kā mēs labi strādājam – samazinām PVN.”
