Izrādās, ka ilgstoši neviens nevienam par to nav ziņojis. Tikai kāda tur sieviete ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību centusies pateikt. Taču viņai uzreiz aizvēra muti. Tikmēr attiecīgās iestādes nemaz nav informētas vai arī tā tas tika pasniegts. Kā saka, kūmiņam nav problēmu aizslaucīt pēdas un aizmiglot acis, kam vajag.
Ko mēs tagad uzzinām? Atlika mums nokļūt uz zaļa zara, tā, re, kūmiņš arī klāt! It kā skaustu… Un skauž jau arī i lieliem, i maziem kaimiņiem, jo mums patiesi neklājas slikti. Var teikt, ka esam Eiropas lutekļi, peldamies fondu naudā! Bet tikmēr… kas notiek sētas pusē? Viens kūmiņš šeftē kā pa savām paša mājām! Johaidī! Tie lapsas ir sapratuši, ka mūsu modrība ir iemidzināta. Viņi dara, kas vien ienāk prātā! Pilnīga visatļautība!
Labi, ka žurnālisti ķērās klāt un uz savu roku sāka pretizlūkošanu. Kas noskaidrojās? Notiekošais nav nekas neparasts, jo, kā prakse liecina, tie lapsas meklēto vienmēr atrod, kaut arī viņi ir tikai iefiltrējušies svešinieki starp mums.
Jā, kāds kaut ko kaut kad kaut kur ir redzējis. Bet konkrētu pierādījumu jau nemaz nav. Vai kāds kādu ir pieķēris notikuma vietā un laikā? Mūsu diplomātija viņiem ir pa prātam. Šī tipiskā latviešu kautrība, pieklājība, pacietība…
Vai tiešām kāds cer, ka sāksies likvidācijas process un ka daudzinātā izraidīšana ir tā sastāvdaļa? Varbūt būtiskāk ir veikt uzkaiti. Cik to kūmiņu īsti ir? Ir jāsamazina viņu rezidentūra.
Uzkatu, ka izraidīšana vispār ir pats galējais paņēmiens. Vienkārši ir jāpierāda, kurš īsti te ir saimnieks. Ir jāliek saprast. Un tomēr es gribētu zināt tās amatpersonas, kas tos kūmiņus piebaro, pietur un pievilina mūsmājās! Kuri ir tie bezprincipu ņergas, kas prot likt lietā pat sabiedrības atkritumus, lai tikai gūtu peļņu?
