Gatis Pabērzs: “Invalīdi jūt, kur viņiem netieši pasaka: jūs šeit neesat gaidīti.”
Kādā pielijušā vasaras dienā pirms 20 gadiem Gata Pabērza dzīvē korekcijas ienesa ceļu satiksmes negadījums. No tā brīža daudz kas vairs nebija tā kā agrāk. Kā samierināties vai tieši otrādi – nesamierināties? “Dzirksteles” saruna ar 44 gadus veco Gati ir par šiem jautājumiem, jo tie savu reizi var būt aktuāli ikvienam tāpēc, ka mēs neviens nezinām, kas pašus gaida rīt.
– Sveiki jūsmājās! Izskatās kā pēc remonta!
– Jā, šovasar manā istabā notika remonts. Sen biju sapņojis par siltu, gaišu lamināta grīdu savā istabā. Tā – par manis paša sapelnīto un iekrāto naudu. Tagad gan nopelnīt ir kļuvis grūtāk. Iepriekš strādāju, palīdzot internetveikalā sakārtot informāciju par precēm. Paspēju saķert laimīgo iespēju aiz astes vēl treknajos gados. Līdz ar krīzi situācija mainījusies. Toties es guvu milzīgu, neatņemamu pieredzi! Tagad jāmeklē citi varianti. Ar datoru “uz tu” esmu uz kopš brīža, kad man, dzīvojot laukos, kļuva pieejams internets. Visu apguvu pašmācības ceļā. Dators man nozīmē ļoti daudz. Tā ir iespēja meklēt darbu, strādāt. Pie šādas iespējas pieķēros ne jau uzreiz, pēc ilga pārtraukuma. Nu jau ir 20 gadi, kopš es esmu ratiņkrēslā.
– Vai esat domājis, kāpēc tā noticis?
Nekad nevarēju iedomāties, ka ar mani tā notiks. Kurš gan to spētu?! Biju jauns – nedaudz vairāk par 20 gadiem. Var teikt – liktenis. Apstākļu sakritība. Tomēr man nav īsti, ko vainot. Varu sacīt tikai vienu: nekad nevajag steigties, vajag visu darīt lēnītēm. Esmu pēc tam domājis, cik muļķīgi viss notika. Līdz tam brīdim strādāju par šoferi. Toreiz, 1989.gada vasaras dienā, bija slapja šoseja. Lijas lietus. Braukšanas ātrums arī bija liels. Negadījums notika taisnā ceļa posmā. Bremzēju. Tas notika par strauju. Es pats sēdēju pie stūres. Vedu draugu mājās. Apmetām kūleni. Par laimi, viņam šis brauciens beidzās tikai ar sasitumiem. Bet man vienā mirklī visa dzīve pārvērtās. Diagnoze ir tāda, ka pašlaik medicīna ir bezspēcīga. Ja muguras smadzenes ir bojātas – tas ir uz visu mūžu. Pagaidām tur neko labot nevar un droši vien tik ātri vēl medicīna šajā ziņā neko jaunu neieviesīs. Protams, ar šo situāciju cilvēks iekšēji nekad līdz galam samierināties nevar. Vienmēr paliek tas jautājums: kāpēc tā notika tieši ar mani?
(Vairāk lasiet 4.decembra “Dzirkstelē”)
