Stradu ciemā paliks vairums koku, kas aug ceļmalās. Posmā starp Pededzes tiltu un Stradu ciemu vietās, kur ceļš tiks iztaisnots, koki paliks uz vecajiem līkumiem. Kopā sanāk aptuveni 100 koki. Dižkoku pie Krustalīces tilta projektētāji sola saglabāt, tas esot tehniski iespējams.
Ir vēl viens strīdīgais dižkoks, kuru mērot sanāk atšķirīgi cipari – 4,04 metri Dabas aizsardzības pārvaldes kartē, bet citiem laikam sanāca 3,98 metri. Projektētāji minēja risinājumus, kā koku varētu saglabāt, bet tas jādara būvniecības laikā.
Stradu ciemā dižkoku melnalksni ar praulgrauzi neuzstājam saglabāt, ja to atzīst par bīstamu, tāpat arī gobu ar praulgrauzi citviet. Vēl četri skaistie ozoli ir tādā ceļa posmā, kur tos ir iespējams saglabāt. Protams, projektētāji skaidro gan par šauro ceļa nodalījuma joslu un ceļa būves tehniskajām vajadzībām (vecā seguma noņemšana, uzbērums, ūdens novadīšana), gan drošības prasībām, gan par to, ka zemi atpirkt ir dārgi.
Manuprāt, vēl būtu iespējams saglabāt alejas posmu starp Gulbeni un Stradiem, ja samazina braukšanas ātrumu un gājēju celiņu laiž kokiem pa otru pusi. Šķiet, šeit lēnāka braukšana un koki labi iet kopā ar abām apdzīvotajām vietām un gājēju celiņu un arī esošais ceļš ir platāks nekā citur.
Vēl varbūt kaut kur var pabīdīt ceļu un saglabāt kokus vienā pusē (piemēram, Dabas aizsardzības pārvaldes kartes 14.posmā uz valsts meža rēķina).
Galavārds ir jāsaka projektētājiem – kur kokus nav iespējams saglabāt, jo attālums starp kokiem ir par mazu, kur iespējams saglabāt kokus, bet ir jāpārzīmē trase vai jāplāno ātruma samazināšana, kur kokus iespējams atstāt bez projekta pārzīmēšanas.
Mums, “zaļajiem”, nav bijusi doma ne apturēt ceļa rekonstrukciju nav apstrīdēt projektu pēc normatīvu burta, gribam vienīgi padarīt ceļu zaļāku, ja tas ir iespējams.
Nemitīgi tiek piesaukti standarti un izpildītās vides prasības, bet, tādā gadījumā kokiem, ieskaitot dižkokus un kokus ar praulgrauzi, būtu jābūt aprakstītiem projektā, un tur tad būtu jābūt arī pamatojumam koku nociršanai, varbūt tas ir, bet kaut kā to mums neceļ priekšā. Un tad sanāk, ka ir vajadzīgs arī saskaņojums ar Madonas Reģionālā vides pārvaldi (tas taisnība, ka Reģionālā vides pārvalde nejauši vai jauši nebija pietiekami konkrēta un prasīga, un tas arī ir veicinājis šo “ažiotāžu” ap jau pabeigtu projektu).
Es neatradu, bet varbūt kādā likumā vai Ministru kabineta noteikumos ir pateikts, ka pa reģionālo autoceļu ārpus apdzīvotām vietām obligāti jābrauc ar 90 kilometru ātrumu stundā, kas ir viens no argumentiem koku nesavienojamībai ar ceļu.
Un tagad pie visa vainīgi sanāk tie, kas pēdējā brīdī pamanīja ciršanai sazīmētos kokus…
Kas būs tālāk – ceram, ka kompromiss būs un ka būs gan asfaltētais ceļš, gan tie koki, kas ir saglabāti projektā un par ko vienojāmies izbraukumā, gan varbūt vēl kāds koks un alejas posms, kur projektētēji atradīs risinājumu. Vēl jau ir svarīgi, lai saglabājamos kokus “nejauši” nenocērt un lai būvdarbus veic pēc iespējas saudzīgāk, lai atstātie koki tiešām pēc gada nenokalst.
