Mazā
meitenītīte
– Grēta
Tūnberga
ļoti
uzskatāmi
iezīmē
tās
problēmas,
uz kurām Latvijas Zaļā partija (Latvijas, nevis Eiropas), norāda
jau pēdējos
pāris
gādus
– divu Pasaules uzskatu sadursmi.
Pirmais
– globālais
Ka
tikai viņu
piedāvātais
risinājums
klimata pārmaiņām
ir pareizais, kur der tikai vienota (bezrobežu),
federāla
pieeja. Un tikai tā var
tikt galā.
Un tikai dažām pasaules multimiljardu kompānijām ir
nepieciešamais
risinājums.
Bet tam vajag ļoti
daudz naudas (daudz miljardi) un to caur “viņu
zinātniekiem”
nāksies
iegūldīt
visām
valstīm
un daudzu gadu garumā.
Un jāsāk
maksāt ir tagad. Nav laika gaidīt. Nav laika, pretējā gadijumā –
nākotnes
bērni
cietīs.
Neviens no viņiem
masveidā
neprotestē pret daudzkārt iepakotām
precēm,
kā rezultātā atkritumu
apjoms ik gadu pieaug. Neprotestē
arī pret importu, kad no kontinenta uz kontinetntu tiek vesti
vairākkārt iepakoti ikdienas lietošanas produkti, tādejādi
radot milzīgu
slodzi uz dabu un atkritumu tvertnēm (t.s. Co2 emisiju apjomu),
neprotestē, ka tādejādi tiem iznīcinātie
vietējiem,
mazie ražotāji. Kādēļ? – Jo šo biznesu kontrolē – pasaules
multimiljardu kompānijas.
Globālo
lozungu
ir izvēlējušies tie paši (+ naivākie jaunieši), kuri vēl
paralēli
un aktīvi
iestājas
par LGBT+ un komunisma (liberālo atzaru) ideju popularizēšanu, kā
arī bēgļu uzņemšanas propogandu Eiropā un
pasaulē.
Tie paši, kuri noliedz nacionālas
valsts lomu, bet popularizē
federālismu
vai “vairāk
Eiropas, vairāk
Pausaules”.
Šie
cilvēki
aicina visus uz globālo
“solidaritāti”,
cilvēkus redzot kā vienādas
būtnes,
kurus pārvaldīs globālā likuma vara un tiks pakļauti
pilnīgai
kontrolei. Patiesībā,
atbalstītāju
skaits šajā pasaules uzskata grupā ir daudz mazāks,
kā
mums
sākotnēji
varētu šķist, jo milzu multimiljardu korporācijas, kuru kapitāls
(summāri)
ir daudzu valstu budžetu kopsummas izmēros, uztur mediju propagandu
liberālā
globālisma
virzienā.
Pēc
PSRS sabrukuma, tautas cerēja
uz dzīvi, kurā valdītu pašizaugsme, tautu
tiesības
pašiem
lemt savā zemē, uzturēt sev raksturīgo kultūru,
paražas
un uzvedību, kā pienākumu pret savu izcelsmi, gan kā pienākumu,
pret civilizācijas bagātību, tautu pilnvērtīgas
daudzveidības
saglabāšanu.
XX
gs. izvirzījās ekoloģiskie jautājumi vienlīdz aktuāli, kā
sociālie.
Riodežaneiro
ekoloģijas
konferencē, kurā pirmo reizi bija Latvijas pārstāvji, tika
deklarēta
pašvaldību,
vietējās
varas augsta loma pasaules dzīvības
saglabāšanā un ekoloģiskā
drošībā. Šīs
konferences lozungs bija “Darbojies
lokāli,
domā
globāli”.
Daudzās
valstīs
tika īstenota
“Agenda
21” ideja, kur pie vietējām
pašvaldībām
bija ekoloģiskās
prakses vērtēšanas
orgāns,
kura uzdevums bija sekot,
lai attiecīgā
pašvaldības teritorijā īstenotie projekti nodrošinātu šīs
pašvaldības,
iedzīvotāju
un dabas dzīvotspēju
nākotnē.
Šāds
lokāli
pašpietiekami
plašs un daudzveidīgs modelis bija neizdevīgs
lielām
kompānijām,
un viņu
lobistiem. Jo, ja lobistiem, piemēram,
ir jāpanāk
atbalsts simtos
pašvaldību,
tad šāda
viņu
darbība
ir neefektīva.
Bet ja šis
daudzums samazinās
daudz
reižu,
tad
jau parādās
kāda
interese.
Bet
vislabāk,
ja ir tikai viena –
centrālā
vara, kuru tad arī ir
iespējams
sasmērēt sev vajadzīgā virzienā,
un ar vienām
pūlēm
iegūt
visu tirgu ar milzīgu peļņu.
Tas tieši
atsaucas arī
uz
Eiropas valstīm,
kur daudz ērtāk
visu ir ietekmēt
caur Briseli un tās
regulām,
tādejādi nacionālas
valstis, kuras var patstāvīgi
lemt kā pašām dzīvot – absolūti
neiederas.
Tāpēc
jau nākamā,
pēc Riodežaneiro,
ekoloģiskā
konferencē
Kioto
pilsētā,
globālais bizness pārņēma ekoloģijas jautājumus
savā
uz centralizāciju vērstā pārvaldībā, izvirzot tā saucamo
klimata pārmaiņu
politiku, deklarējot, ka šīs
politikas virzienā
strādājošie
zinātnieki,
izstrādās
tādu
režīmu
un noteikumus, kas izglābs
pasauli, un citādi
nekādi.
Saprotams,
kamēr
kaut kas ir svaigs un jauns, ir inerce ticēt
visiem piedāvājumiem,
bet kad pati dzīve
apliecina pretējo,
tad šī
ticība izgaist, kā izgaist
migla dienai sākoties.
Izmirst
dzīvnieku sugas, iznīkst
tautas, daba tiek piesārņota
un resursi tiek ekspluatēti
bez saudzības.
Koks tiek pārvērsts
skaidās,
skaidas mēbeļu
platnēs
un mēbeles
kā
īslaicīgs interjera elements. Mantām
un lietām
lietošanas
iglums
samazinās.
Un šo
izšķērdīgo modeli nodrošina klimata pārmaiņu
akcentēšana, novirzot cilvēku rūpes no sasniedzamā, uz mistisko,
kurā
“strādā”
zinātnieki,
juristi, kontrolieri un tiesu sistēma,
kas noteikti kaut kad pie kritiski izveidotā n-tā
likuma sasniegs ideāli drošu stāvokli. Arī pasaules
naftas realizācijas
apjoms pēr sasniedza absolūto rekordu (atgādinu – ka nafta nav
tikai degvielas, bet arī iepakojuma un daudzu preu
pamatizejviela, t.s. – plastmasai).
Sākotnēji
šo pozīciju atbalstīja daudz cilvēku,
bet kļūstot
redzīgāki,
saprotot, ka dēļ šādas
viltus ekoloģijas
pieejas, problēmas
tikai samilst, zaļo globālistu skaits samazinās,
tāpēc
šajā grupā papildinājumu
iegūst
no popularitāti
zaudējušiem kreisiem internacionālistiem,
no marginālām
sabiedriskās
uzvedības
grupām,
kuri savai eksistencei vēlās piedot morālisku
ietērpu,
attiecīgi
– Grētas
Tūnbergas
nolikšanas priekšplānā šai
uzskatu grupai ir nevis norma, bet pat (viņuprāt)
– izcilība,
aboslūti
nerēķinoties
ar to, kādu
piemēru
tas rāda
citiem bērniem
un jaunajiem vecākiem. Par cik tos atbalsta lielkapitāls,
viņiem
ir līdzekļi savas izpratnes
zaļā
globālisma politikas propagandai.
Katrai
viltus darbībai kādreiz pienāk gals. To var teikt arī par zaļo
globālismu.
Kaut arī
tumšakais laiks ir īsi
pirms rītausmas,
pārmaiņas
ir neizbēgamas.
Otrs
uzskats – Zaļais
patriotisms
Nākotne
pieder patriotiem, nevis globālistiem.
Šis uzskats aizvien kļūst spēcīgāks.
Nacionālu,
neatkarīgu valstu bloki, kuri par prioritāti liek savas tautas un
savas valsts (t.s. dabas) intereses, kuri iestājas par savu uzņēmēju
(arī mazo) atbalstu, pašpatēriņu, savējo
ražotāju
un amatnieku. Saprot pārlieku liela
importa (no citiem kontinentiem transportētā)
negatīvo ietekmi uz valsti un aicina vairāk
pirkt vietējo
– savējo.
Šīs
valstis uzskata, ka viņiem ir pienākusm pret civilizāciju,
saglabāt tautu daudzveidību, savā zemē nodrošināt pēctecību,
pienākums
pašiem
lemt savu nākotni, nevis piešķirt
tiesības
citiem izlemt viņu vietā. Savas
valsts patrioti
iestājas
par savas tautas un savas dabas dzīvotspējas
(nevis eksistētspējas)
nodrošināšanu:
par tīrām
un ar zivīm
bagātām
upēm, jūrām un okeāniem, kur nav peldoši kalni no atkritumiem –
plastmasas un ķīmijas. Savas zemes patrioti uzskata, ka koki vairāk
ir jāstāda,
nevis tikai jācērt.
Savas
zemes patrioti uzskata, ka dzīvība ir visaugstākā vērtība un
laime, pret to jāizturās
ar cieņu,
godbījību un sajūsmu, bet visaugstākā laime
ir iespēja
cilvēkiem būt
savas tautas daļai,
tai atvēlētā zemē, izpildot pienākumu nodrošināt tautu
daudzveidību
pasaulē.
Ar katru tautu kura
pazūd,
civilizācija
kļūst nabadzīgāka.
Zaļais
globālisms
atbalsta cilveku starpā konkurenci, centralizētu kontroli, jo nav
ticības
cilvēku
kopuma – tautas
garam.
Bet – Zaļiem
patriotiem ir cita pozīcija, kura balstās uz savstarpēju
uzticēšanos, uz sadarbību, uz katra savas tautas patriota dziļu
ieinteresētību veicināt
tautas un dabas
dzīvotspēju.
Nākotnē
tautas
stāvēs
uz zaļā patriotisma
pozīcijām,
un uz tām tiks veidota arī valsts
kārtība
un politika. Šādas
valstis iestāsies
par veselīgiem,
gudriem cilvēkiem un galvenais – mieru. Par
plašāku
sabiedrības
līdzdalību
savā zemē, tautvaldību nelielā teritorijā, kur praktiski katrs
dzīvojošais zin visu par to, un katrs piedalās nākotnes
lēmumpieņamšanā.
Zaļais
patriotisms iet kopsolī
ar savstarpēju sadarbību un biedrisku, izpalīdzēšanu,
jo pareiza attiksme veido pareizas domas un pareizas domas ir pamats
pareizai rīcībai.
Zaļais
patriotisms, kā
pasaules uzskats palielina savu apzinātu atbalstītāju skaitu. ASV
uz nacionālā patriotisma
pozīcijām
ir nostājies
D.Tramps,
Lielbritānijā
šīs uzskatu grupas piekritēji virza Brexitu, līdzīgi – Polija,
Ungārija, Itālija, Igaunija un citas ES valstis aizvien straujāk
virzās
uz
patriotisma ceļu.
Savukārt
Latvijā ir
jāveicina
tieši
zaļais
patriotisms: savas tautas patriotisms, valstiskums,
bet valsts ārpolitikā
– jāaizstāv tiesības katrai tautai dzīvot savā zemē, īstenot
savai tautai pienākumu saglabāt savu kultūru,
dabu, tradīcijas,
uzskatus un dzīves
veidu,
jāiestājas par mieru, mieru un vēlreiz
– mieru.
