Par kārtējiem vardarbības gadījumiem starp bērniem tiek ziņots palaikam. Vai vardarbība kļūst par bērnu un pusaudžu ikdienu? Un kur rodas nežēlība? Vai cilvēks ir varmācīgs un agresīvs pēc savas būtības?
Masu saziņas līdzekļos Valsts policijas pārstāve informē, ka gadījumi par bērnu kautiņiem tiek reģistrēti ja ne katru dienu, tad vismaz reizi nedēļā gan. Pārāk bieži… Sabiedrībā par to runā, policija reģistrē konkrētus gadījumus, psihologi “zīmē” ainu, kāpēc tā notiek, bet tikai nekas nemainās… Šādi gadījumi notiek ne jau vienā konkrētā skolā vai pilsētā.
Savstarpēji konflikti tiek risināti ar dūru palīdzību. Kaujas arī klasesbiedri, kāpņu telpā vienu pusaudzi sagaida trīs, lai vienkārši tāpat, gara laika pēc izrēķinātos. Reizēm kautiņš ar īpašu nežēlību neizceļas, bet galveno sašutumu sabiedrībā rada cīņā neiesaistīto jauniešu uzvedība, kuri notiekošo vēro ar lielu interesi un uztver to kā aizraujošu izklaidi! Otra ciešanas kļūst vienlīdzīgas izklaidei! Absurds! Turklāt viņiem ir izveidojusies sistēma notikušo iemūžināt telefonu videokamerās. Izskatās, ka bērni un pusaudži nepadomā par to, ka otru var arī nosist vai nospārdīt.
Vai šie kautiņi gadījumā neliecina par morālā un ekonomiskā pagrimuma sekām? Vai tas ir zems pašvērtējums ar tieksmi pašapliecināties vardarbīgā veidā. Ja vecāki nesaredz neko briesmīgu, ka viņu bērns skolas vecumā nodara fiziskas un emocionālas ciešanas citiem, tad kas notiks ar šo bērnu pēc pieciem, desmit gadiem? Iespējams, vecāki apjūk un nezina, kā rīkoties, kad bērns sāk rīkoties agresīvi.
