Vēl pirms desmit gadiem pat prātā neināca, ka informāciju gūsim, klikšķinot pa datora klaviatūru. Lai nodrukātu avīzi, jāiziet cauri vairākiem procesiem, sākot no avīzes plānošanas, ziņu vākšanas un rakstīšanas, laikraksta maketēšanas līdz pat tās drukāšanai un izplatīšanai. Virtuālajā laikrakstā – portālā – jaunā ziņa nonāk uzreiz kā tikko cepts pīŗags uz veikala letes. Fakts + reakcija + rakstīšana = ziņa, kuru uzreiz vienlaikus var izlasīt ne tikai Gulbenē, bet jebkur plašajā pasaulē.
Pirms klajā nāks jaunais portāls “dzirkstele.lv”, esmu ieslīgusi atmiņās par to, kāds ceļš ir noiets, 32 gadus strādājot laikrakstā “Dzirkstele”. Sākts no pašiem sākumiem. Ar parasto rakstāmmašīnu pārrakstīts vesels kalns korespondentu un ārštata autoru manuskriptu. Strādāts par korespondentu, tāpēc zināms, cik šis maizes rieciens ir ciets, bet allaž ir bijis gandarījums savu rakstu izlasīt laikrakstā. Daudzus gadus ir strādāts par atbildīgo sekretāru, redaktora vietnieku – cilvēku, kurš avīzē katram rakstiņam ierāda savu vietu. Tas vēlāk lieti noderējis, strādājot par datormaketētāju.
Atmodas laikā, kad redakcijā parādījās pirmie datori, bijām izbrīnīti, kā vienā “kastē” var notikt tik daudzas lietas, ko līdz tam darīja redakcijas un tirpogrāfijas darbinieki. No laika, kad rakstiņu burtlicis salika pa vienam burtam, vēlāk to pa rindai veidoja linotipi, bijām nonākuši pie jaunām tehnoloģijām. Viss notika datorā – gan tekstu ierakstīja, gan samaketēja, gan bildi ieskenēja un ievietoja attiecīgajā lappusē. Vēl tagad atceros, kā sākumā drebēja roka, velkot skeneri pāri bildei. Nu vairs nevajadzēja ilgstoši no Rīgas cinkogrāfijas gaidīt bildes uz koka klučiem, ko laikraksta aplauzējs tipogrāfijā ar speciāla rīka palīdzību ievietoja starp saliktajām rindkopām atstātajā brīvajā vietā. Ja bija kļūdas, tad linotipā vajadzēja pārliet veselas rindas un tās nomainīt jau veidnē iesietajos tekstos. Fu! Rakstu un pie sevis domāju – nu kā akmens laikmetā!
Toreiz bijām lepni, ka rajonā bijām gandrīz pirmie, kas strādāja ar datoriem. Jutāmies kā devītajās debesīs tāpat kā tagad, kad parādījies kas jauns. Vēl tikai vajadzēja ar skalpeli uzmontēt dažādus sīkus elementus, dekoratīvas līnijas, simbolus un laikraksta kārtējais numurs papes kastē varēja ceļot uz Rēzeknes tirpogrāfiju. Tā mūsu mašīna trīs reizes nedēļā mēroja ceļu uz tipogrāfiju un ar gatavo produkciju atpakaļ. Jau tad filozofējām, kā būtu, ja laikrakstu uz Rēzekni varētu aizsūtīt pa vadiem.
Pienāca arī tāda diena. Strauji mūsu ikdienā ir ienācis internets. Nu jau krietnu laiku gatavais laikraksts uz Rēzeknes tipogrāfiju ceļo elektroniski. Mēs, kas diendienā strādājam ar datoru un izmantojam elektronisko pastu, internetu, lai gūtu jaunāko informāciju un ierosmes, to pieņemam kā pašsaprotamu lietu. Pat neaizdomājamies, cik tas ir milzīgi daudz, pat neaptverami – tā vienkārši uzklikšķināt uz klaviatūras taustiņiem un visas neskaidrības kļūst skaidras, viss nezināmais – zināms. Esam jau pieraduši, ka, neizejot no kabineta, internetā kārtojam savus daudzos maksājumus – gan līzingus, gan kredītus, gan komunālos maksājumus un citu.
Lasīt jaunākās ziņas vietējā laikrakstā, protams, ir jauki. Tas ir vesels process, pat notikums. Prātā nāk tās reizes, kad kāds lasītajs, nesaņēmis pastasktītē savu avīzi, sašutis ir zvanījis vai nācis paust savu protestu uz redakciju. Jā, vienam otram no rīta ieskatīties savā avīzītē, ir tikpat kā ēst brokastmaizi un piedzert kafiju.
Bet jaunākā paaudze, ja tā varētu teikt, ir kā salaulāta ar datoriem. Un tas ir saprotami, jo viņi internetā dabū atbildes uz visiem jautājumiem, diemžēl arī uz tiem, ko reizēm nespēj atbildēt pat vecāki. Viņiem gan dzīvot vienkāršāk, gan mācīties, gan izklaidēties. Arī pati sevi esmu noķērusi, ka lielos laikrakstus cilāju arvien retāk, jo kam man tas, ja galvenās ziņas izlasu internetportālos.
Noslēdzies vēl viens dzīves posms. Sācies jauns. No taustāmām vērtībām pārejam uz virtuālajām. Uz tādām, kas sevi raksturo līdzīgi sportiskajam sauklim “Ātrāk, augstāk, tālāk!”. Ja ir iespēja, ka daudz ko var izdarīt vēl atrāk un vēl labāk, kāpēc to nedarīt?! Tāds jau arī ir portāla “dzirkstele.lv” uzdevums. Lai mums visiem kopīgi veicas to veidot interesantu, atraktīvu un iedarbīgu! Nebaidieties paust savas domas gan komentāros, gan forumā, gan blogos (dienasgrāmatās). Rakstiet, zvaniet, sūtiet elektroniskas vēstules. Apgūsim visu jauno kopā! Neizdosies vienreiz, izdosies nākamreiz. Mēģināts – nav zaudēts! Lai veicas!
