Kad runa ir par dozām un pārdozēšanu… Sakiet, cienījamie Krikuma fani, kas jums pirmais nāk prātā? Kādi ir tā saucamie atslēgvārdi? Zāles. Deva. Mērs. Norma.
Kā sacīt jāsaka, katram savs… krikums no kopējā labuma. Katram pēc nopelniem, pēc padarītā darba; kas nestrādā, tam nebūs ēst, un tamlīdzīgas muļķības.
Johaidī! Kā es gribētu būt dozators, gribētu iejusties Dieva tā kunga lomā un noteikt katram viņa normu. Kā premjers nesen tautai pateica, sak, mīļā tauta, esi prātīga, būs tev dzīvot taupīgāk. Saprotams, ka savi izdevumi tautai ir jānormē pašai, kamēr tautas ienākumus sadozē valdība. Valdība nevar visu. Līdz katra Antona izdevumu dozēšanai tai rokas par īsām. A Antons ta pieradis pārdozēt, ko nu?
Tāpēc mīļais, labais tātuks saka tā: tauta, tu esi pārlieku izšķērdīga! Pietaupi nebaltai dienai. Krāj! Jeb pārfrāzējot: tauta, tīri zobus ar sālī iemērktu pirkstu, mācies angļu valodu mēness gaismā, marinē piemājas dārziņā audzētos gurķus un meditē, meditē un vēlreiz meditē!
Paraug, meditējot cilvēks atvaļinājumu it kā pavada mājās un tajā pašā laikā gara acīm ir redzējis visu pasauli. Benzīns ietaupās. Automašīnai amortizācijas nav.
Es jums teikšu, ka meditācija paver mums milzu apvāršņus. Pat ēstgriba samazinās uz pusi, bet riepa uz vēdera tālab nepazūd!
Mīļā tauta, meditē, netērē uzreiz visu algu, pensiju vai pabalstu no reizes līdz reizei pārtikai un šņabim, bet liec zeķē (pareizāk sakot, bankā atstāj) pusi! Otras puses pusi izmanto sev mazcenu precēm, bet pārējo ziedo, piemēram, jaunam vietvaras “piemineklim” – kādam lepni izgaismotam objektam. Mēs būsim to kopā uzcēluši. Kopā… Tas skan lepni, vai ne?
Saka, ka skopais maksā divreiz… Es pārdozēju “krutku” ziemā un kļuvu dzeltens. Tagad dzeru tikai kvalitatīvu, veikalā pirktu mantu. Tā, lūk!
Likuma respekts un doza – tāda ir mūsdienu devīze.
