“Sveiks, kaimiņ!” Jēcis uzrunā mani. “Vai zini jaunumus?”
“Jēci, nudien nezinu.”
“Kaimiņu Guntis ir izlēmis ziedot pusi pensijas, lai tikai valstī varētu pārvarēt krīzi un cilvēki nebāztu galvas cilpās.”
“Jā, Jēci, patiešām – tas ir jaunums! Redzēs, kā pārējie pensionāri rīkosies, vai sekos Gunta piemēram.”
Jēcis turpina: “Mana Amālija sameklējusi mēslainē izmesto tējkannu un tik spodrina un berzē gan ar sāli, gan pelniem. Skrāpēja un spodrināja, kamēr izberza dibenā caurumus. Lūk, kā grib ieekonomēt naudas līdzekļus, bet laikam nekas šai nesanāks, būs jāpērk jauna tējkanna tik un tā. Pusi pensijas gan negrasās ziedot krīzes atrisināšanai. Paliek nikna, rūc, vajagot pārgrupēties un laikus saost, no kuras puses draud briesmas. Paši vien vainīgi. Redzi, kā cilvēkam mainās domāšana, ja varas kundzes un kungi biežāk atgādina šo saukli. Pat pa miegam sāk pārgrupēties, pagājušo nakti neļauj man gulēt, vajagot apmainīties vietām un viss. Nu traka vecene!”
“Jā, Jēci, tev taisnība, mani arī nomāc sapņi par pārgrupēšanos. Nu taisni tā, kā deputātu kungi, dzīvo vienā pārgrupēšanās režīmā. Aiziet no miega partijām, veido savas, mēģina sēdēt uz diviem krēsliem, kad sāk spiest pakaļu, atkal pārgrupējas. Ir iestājusies pārgrupēšanās epidēmija. Bet, kā jau tu saproti, ar epidēmijām nav joki, nevar zināt, kā beigsies un cik lieli būs upuri.”
“Jā, upuri būs, kur nu šie paliks. Savulaik izveidoja lērumu ministriju, tagad jāpārgrupējas. Bet paši veidotāji pārgrupēties netaisās, jo krēsli pielipuši pie pakaļām. Tauta pieprasa veikt šo procedūru, bet šie pretojas – traka tauta, ko sagribējusi.”
“Nu, tas viss ir demokrātijas neatņemama sastāvdaļa. Maldās kungi, kad iedomājas citādāku notikumu secību. Būs pagājusi tautas miegainība. Grautiņi nav patīkama lieta, bet citādi vara tautu nedzird. Kā pierādījums – ne pozīcijas, ne opozīcijas deputāti pie tautas baidās iziet. Malači – Štokenbergs un Pabriks! Un melo tie, kuri viņus apvaino. Viss vēl priekšā, tā bija sīka repetīcija.”
