Advente baznīcas kalendārā ir īpaša laika izpratnē. Tad runājam par otrreizējo Kristus atnākšanu un par gaidāmajiem gadskārtējiem Kristus dzimšanas svētkiem. Kristietis saprot, ka viņam no Dieva dotais laiks ir atvēlēts ne tikai laiks pašrealizācijai, biznesam, darbam, izklaidei, savu fantāziju un vēlmju realizēšanai… Tieši šajā laikā mēs varam saprast, ka laiks ir dāvana, kurā mēs iepazinām Dievu. Nākotnē taču ir paredzēta tikšanās ar Viņu – gribam mēs to vai ne. Tikšanās ar Viņu būs tāds moments, kad viss paliks jau aizmugurē. Ar katru dienu, stundu un minūti mēs esam arvien tuvāk un tuvāk šai tikšanās reizei, tikai diemžēl, tas nebūt nenozīmē, ka esam arvien tuvāki Dievam. Lūk, advente ir laiks, kurā gatavojamies satikšanai ar Kungu, un ir laiks, kurā atklājam savas dzīves jēgu…
Tagad daudz runā par ekonomisko krīzi, par to, kā tā mūs iespaido. Es nedomāju, ka visiem cilvēkiem šī krīze ir vienāda. Dažiem tās nav. Protams, ir daļas sabiedrības, kas dzīvo zem iztikas minimuma.
Svētā Lūkasa Evaņģēlijā ir stāstīts par kādu muitnieku vārdā Zahejs. Viņš bija bagāts vīrs, priekšnieks. Un viņš gribēja uzzināt, kas ir Jēzus… Cilvēkam var piederēt daudz naudas, viņa rokās var būt liela vara, viņam var būt perfekta veselība un tomēr vienlaikus viņa sirdī ir arī vientulība, viņš var būt tukšs, nelaimīgs un aizmirsts cilvēks. Laikam tieši tā jutās šis muitnieks Zahejs – viņa mājas kambari bija pārpildīti, tikai sirds kambari bija tukši, jo bija pazaudējis dzīvei jēgu… Nekas un neviens nevar un nespēj padarīt cilvēku laimīgu kā tikai Dievs… Mans novēlējums katram gulbenietim šajā adventes laikā: atjaunot sevī ilgas pēc Dieva un centību mīlestībā pret Viņu.
“Labi dzīvot ir labi, bet dzīvot labāk ir vēl labāk” – laikam daudzi šos vārdus ir dzirdējuši un zina. Tie skanējuši savulaik populārā komēdijā – spēlfilmā “Šurika piedzīvojumi”. Kristietim vajadzētu domāt tā: “Labi dzīvot ir labi, bet labāk ir – dzīvot!”, tas ir: dzīve kā Dieva dāvana ir daudz lielāka vērtība nekā dzīves kvalitāte. Kamēr mēs dzīvojam, mums ir laiks, lai līdzīgi Zahejam mēs censtos iepazīt Jēzu un atklāt, kas Viņš ir… Šis laiks – adventes laiks – ir iespēja, ka arī mūsu mājās ienāks gan atgriešanās, gan pestīšana…
Visa mūsu šīszemes dzīve var būt par savdabīgu piedzīvojumu, Dieva meklēšanu un atklāšanu visā: pasaules vēsturē, mūsu personīgajā dzīvē, cilvēkos, notikumos, darbos, pasaulē, kura ir mums apkārt, priekos un bēdās, sasniegumos un kritienos… Dievs ir ielicis mūsu sirdīs ilgas pēc Viņa, jo esam taču – Viņa radīšanas darba augļi. Ja nebūtu bijis pirmdzimtais grēks un tā sekas, mēs visi dzīvotu, domājot tikai par Dievu un mīlot cits citu.
Diemžēl, būdami savas labklājības vergi, zaudējam mēra sajūtu. Nemitīga savas labklājības būvēšana beidzas ar to, ka cilvēks jūtas nomācoši, jo māja ir piebāzta ar visu ko. Ir sajūta, ka visapkārt ir liels bardaks.Un tad jāsāk kaut ko mest ārā.
Šobrīd, adventes laikā, cilvēkos notiek šī pašattīrīšanās. Neapšaubāmi šajā laikā cilvēks jūtas noguris, satraukts, domājot par vērtībām – ko paturēt un ko atmest. Tā tas ir materiālajā dzīvē un tāpat norit cilvēka garīgā dzīve. Katram mūžā mēdz būt momenti, kad liekas – visa ir par daudz. Pārpilnība jau spraucas ārā pa ausīm. Tādā brīdī labākais, ko var darīt, ir atnākt uz dievnamu un sakārtot sevi.
Daudzi šajā brīdī samulst, sākdami domāt par savu konfesionālo piederību. Taču te gribu nomierināt tos, kas šaubās. Pie Dieva var nākt visi neatkarīgi no konfesionālās piederības. Gulbenē mēs esam nevis katoļi, luterāņi, baptisti un citi, bet gan – kristieši. Mums visiem ir viens Dievs. Viņš ir netradicionāla būtne. Kādā konferencē dzirdēju reiz interesantu atziņu, ka gadsimtiem ilgi ir daudzināts – Dievs ir taisnīgs. Nē, Dievs nav taisnīgs, viņš ir žēlsirdīgs. Ja Dievs būtu taisnīgs, tad daudzu no mums sen vairs nebūtu zemes virsū.
Baznīca ir tā, kad dala žēlsirdību un mudina dalīties draudzi žēlsirdībā citam pret citu. Adventes laiks ir pateicīgs žēlsirdības izrādīšanai ne tikai materiālā veidā, bet arī garīgās attieksmes ziņā. Dāvanu paciņas, kārumi – tas nav galvenais. Varbūt pat svarīgāk ir atcerēties radus, draugus, paziņas, nosūtot nevis īsziņu mobilajā tālrunī, bet gan Ziemassvētku kartīti. Parasti jau žēlsirdības bums mums saistās ar cenu atlaidēm tirgotavās, ar trūcīgo personu apdāvināšanu. Bet vai atceramies par garīgo žēlsirdību, kas no cilvēka prasa elementāro: parunāt, piedot, pasmaidīt, apciemot? Mūsdienās tas viss tiek aizmirst, aiziet nebūtībā. Bet mēs vienmēr varam mainīties. Vajag tikai gribēt.
Ziemassvētku komercializēšanās nolaupa mums svētkus. Tas pat ļoti traucē. Pasaulē ir tendence tiekties arvien pēc kaut kā jauna, pēc kaut kā arvien jaunāka, līdzšinējo kārtību sagriežot kājām gaisā. Vai tā ir labāk? Ziemassvētki kā bizness pamudina šo svētku svinēšanu sākt jau novembrī. Kad atnāk Ziemassvētku vakars, liekas, ka vairs nav prieka, nav, ko darīt, ir tukšuma sajūta.
Es te runāju ne tikai par reliģiskajiem svētkiem – kristus dzimšanu -, bet arī kā par gadskārtu ieražu. Kāpēc pēdējā laikā daudzi cilvēki sūkstās, ka šie svētki viņu sirdīs ir tukši? Tāpēc, ka jau adventes laikā ir sadegtas ugunis visās eglēs, ir jau visas Ziemassvētku dziesmas izdziedātas, dāvanas izdalītas. Atnāk īstais brīdis, kad tas būtu jādara, un vairs nav, ko piedāvāt.
Svētkus pastiepjot garākus, rezultātā zaudējam to būtību. Jā, gribēts kā labāk, bet iznācis… Vēlme panākt ilguma efektu nedod rezultātu. Svētki kļūst arvien seklāki. Cilvēkiem tiek laupīts īstais svētku mirklis un īstais svētku prieks.
Atceros savu bērnību. Tolaik Ziemassvētkus svinēt nedrīkstēja, bet mājās šajā datumā eglīte jau bija. To klusi iededzām. Tas bija brīnums, noslēpums. Atceros, vecmamma stāstīja, ka Ziemassvētku naktī kūtī lopi sarunājas. Tagad liekas, ka nekas vairs nesarunājas. Iemesls? Visa ir bijis par daudz. Es nedomāju, ka laicīgajā dzīvē Ziemassvētku gaidīšana un svinēšana viscaur ir jāpieskaņo tam, ko paredz baznīcas liturģiskais gads. Bet ir jādomā par to, ka pārsālīti svētki kļūst negaršīgi.
Cilvēki no Ziemassvētkiem gaida brīnumu, prieku! Ziemassvētku dievkalpojumi no laika gala bijuši sevišķi apmeklēti. Šie dievkalpojumi ir paši skaistākie baznīcas gadā. Noslēpuma smarža tajā visā ir. Varbūt tas izpaužas Ziemassvētku dienās, varbūt dievkalpojuma krāšņumā.
Man kā Gulbenes katoļu draudzes priesterim Ziemassvētkos, 24.decembra vakarā, sagādā lielu prieku redzēt baznīcā visu reālo draudzi. Deviņu gadu laikā, kopš kalpoju te, esmu iepazinies ar ļoti daudziem cilvēkiem. Ziemassvētki ir tie, kas mūs vieno. Kad pēc dievkalpojuma izeju no baznīcas, tad jāsveicinās uz visām pusēm, jo visi ir pazīstami.
Gulbenē baznīcā ir ģimeniska atmosfēra. Te nav iedalījuma – draudze un skatītāji. Paldies Dievam!
Un tad vēl viena lieta. Pirms vairākiem gadiem iznāca tā, ka es kļuvu par iniciatoru skaistai tradīcijai, kas saistās ar katoļu paradumu Ziemassvētku vakarā lauzt oblātas – svētītas maizītes, kas gatavotas no neraudzētas mīklas. Katoļi šīs oblātas nes pēc divkalpojuma līdzi uz mājām un tad pie svētku galda lauž un saka cits citam vēlējumus. Vienugad baznīcā dievmaizīšu daudz palika pāri. Un tad es tiem, kas dievkalpojumā kalpoja pie altāra, teicu: “Žigli iznēsājiet oblātas un izdaliet baznīcā!” Visi, kas baznīcā bija, dabūja oblātu. Un tad es sacīju: “Mēs esam viena liela Dieva ģimene. Novēlēsim cits citam visu labo, tāpat kā to darām mājās!” Un vēl aptuveni stundu pēc dievkalpojuma cilvēki neizklīda, turpināja baznīcā cits citam izteikt vēlējumus – laimi, prieku, veselību. Lūk, tas laikam ir Ziemassvētku vēstījums cilvēkiem. Dievs novēl laimi. Viņš novēl pats sevi, jo viņš ir visaugstākā vērtība, prieks.
