Ar joni tuvojas 10 saeimas vēlēsanas un priekšvēlēšanu periods, kad partijas ar dažādiem paņēmieniem mēģinās pievilināt vēlētāju, lai tas balso par viņiem. Fakts ir arī tas, ka tas kas bija aktuāls pirms 3. – 4. gadiem nav aktuāls tagad, toreiz mūs satrauca citas lietas un problēmas. Varētu pat teikt, ka partiju solījumi ir mūsu vēlmju un problēmu spogulis. Tāpēc interesanti papētīt, ko partijas, kas tagad atrodas Saeimā, ir mums solījušas. Es domaju šo partiju viedokli un solījumus salīdzināt ekonomikas, ārpolitikas un sociālos jautājumos. Latsot gan jāņem vērā, ka šis ir konspekts, kas ļauj lielos vilcienos iepazīties ar partiju programmām, ja kāds vēlas iepazīties ar pilnām partiju programmām, tās var atrast internetā.
9.Saeimā kopumā tika ievēlētas 7 partijas vai to apvienības, tās ir Tautas Partija, Zaļo un Zemnieku savienība, Jaunais Laiks, Saskaņas Centrs, Latvijas Pirmās Partijas un Latvijas Ceļa apvienība, Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā. Tātad ko partijas mums ir solījušas sociālajā sfērā? Sociālā sfēra (ietver medicīnu, izglītību, dažādus pabalstus un pensijas) – Pirmkārt, pensiju jautājumā visas partijas ir aizdomīgi vienotas. Izņemot TB/LNNK, kas pensiju jautājumu min virspusēji nevis solot palielināt pensijas, bet gan palielinot “neapliekamo minimumu” pensijām. Pārējās partijas sola tās paaugstināt inflācijas vai vismaz iztikas minimuma līmenī. Tātad, 2009. gada jūlijā zemākajām pensijām būtu jābūt ap 160 Ls. Otrkārt, veselības aprūpe. Partijas uzskata, ka veselības aprūpes joma ir jāsakārto un jāpadara visiem pieejamāka, lai tā nebūtu tā būtu pieejama arī maznodrošinātajiem cilvēkiem. Treškārt, izglītību, savās programmās min visas partijas, jo tās uzskata, ka kvalitatīva un konkurētspējīga izglītība, var celt Latvijas ekonomiku. Saskaņas Centrs min to, ka nepieciešama īpaša zinātnes attīstības programma, kas tiek fiansēta no valsts. PCTVL uzskata, ka izglītībai un zinātnei ir jānovirza 1,5% no IKP un izglītībai krievu valodā jābūt visos tās līmeņos. Ceturtkārt, dažādi sociālie pabalsti, pārsvarā visas partijas saka to, ka vēlas atbalstīt ģimenes ar bērniem – palielināt māmiņu algas, pagarināt to termiņu utt. JL piedāvā palielināt neapliekamo minimumu par katru bērnu līdz 175 Ls. SC piedāvā vienotu minimālo algu, pensiju un pabalstu palielināšanas shēmu, kas ir saistīta ar iztikas minimumu. Par invalīdu pabalstiem un vajadzībam ieminās tikai dažas partijas. Kopumā jāsaka, ka TB/LNNK faktiski nerunā konkrēti par sociālo sfēru, bet runā par to kontektstā ar savu programmu. Par galveno ekonomikas pamatakmeni partijas uzskata zinātni un izglītību. Partijas uzskata, ka laba izglītība ir pamatā lielākas pievienotās vērtības ražošānai ZZS apsola, ka sniegs valsts finansiālu atbalstu visiem zemniekiem, neatkarīgi no saimniecības lieluma. JL apgalvo, ka nonākuši pie varas tie pazeminās iedzīvotāju ienākuma nodokli un palielinās algas sabiedriskajā sektorā. LPP/LC bez nodokļu samazināšanas labus ceļus un starptautiskos sakarus lidosta “Rīga” veidolā uzskata par Latvijas ekonomikas stūrakmeņiem. TB/LNNK programma sastav tikai un vienīgi no nodokļu pārdales un sadales. Šī partija ieciklējusies uz nekustamo īpašumu, kas laikam uz to brīdi partijai likās sāpīgākā tēma Latvijas ekonomikā. PCTVL programmā nekas vērāņemams nav atrodams, izņemot, ka tie ieviesīs nodokļu atvieglojumus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.
Ārpolitikā partijas pārsvarā min, ka jāveicina sadarbība ar ES institūcijām un valstīm, kā arī jāveido konstruktīvs dialogs ar Krieviju. Pārsvarā nekas cits šeit nav minēts izņemot PCTVL programmā, kur minēts, ka PCTVL atgriezīs Latvijā austrumu tranzītu un nepieļaus Latvijas armijas piedalīšanos militārajās operācijās ārpus Eiropas. Kā arī normalizēs attiecības ar Krieviju un Baltkrieviju.
Pirmkārt, jāsecina, ka vismaz uz papīra visas Saeimā nokļuvušās partijas ir centriski kreisas, izņemot PCTVL, kas ir izteikti kreisa partija. Dzīvē, gan jāsaka, ka ir savādāk. Parlamentā iekļuvušās partijas ir pārsvarā centriski labējas partijas, kas pārsvarā pārstāv uzņēmēju un noslēpumainu ekonomisku spēku intereses. Kaut gan, jāatzīst arī tas, ka PCTVL ir kreisa partija arī savu darbību pēc parlamentā, lai gan tā nav nereizi bijusi koalīcijā, un partiju, kas visu laiku bijusi opozīcijā nav iespējams pilnvērtīgi vērtēt.
Otrkārt, ja programmām nebūtu parakstījušās apakšā partijas un izņemtu atsevišķas tēzes, partiju programmas nevarētu atšķirt. Ekonomikas jautājumos tās konceptuāli ir ļoti līdzīgas. Mainās vārdi, bet ne doma. Tas gan šķiet loģiski, jo dzīvojam vienā karaļvalstī ar vienām un tām pašām problēmām un sāpēm. Līdz ar to vismaz uz papīra nav svarīgi par kuru partiju balsot. Tas lūk arī atklāj reklāmas lielo nozīmi, mūsdienu vēlēšanu cīņā. Kad partiju programmas ir konceptuāli vienādas, nepieciešami citi saukļi un motīvi, kas piespiestu cilvēku nobalsot par kadu no partijām.
Vienīgais jautājums kurā partijām konceptuāli atšķiras uzstādījumi ir nacionālais jautājums. Te var izdalīt galvenokārt trīs partijas, starp kurām ir vislielākās atšķirības – SC, PCTVL un TB/LNNK. SC vēlas vēlēšanu tiesības pašvaldību vēlēšanās arī nepilsoņiem. PCTVL vēlas iet vēl tālāk – faktiski izveidod divvalodību, kas Latvijas gadījumā būtu nāvesspriedums latviešu valodai, ne jau 2 – 3 gadu laikā, bet gan ilgtermiņa perspektīvā. TB/LNNK savukārt vēlas padarīt stingrākas naturalizācijas normas un valodas lietojuma normas.
Ceturtkārt, tikai TB/LNNK ieskicē to, kur savu solījumu realizācijai ņemt naudu. Līdz ar to var teikt, ka viņiem ir visskaidrāka programma, kur var teikt ka tie nav tikai tukši solījumi, jo paskaidro kam tiks atņemts un kam tiks likts klāt. Šādu pieeju neizmanto neviena cita partija. Lai gan arī TB/LNNK ir ieciklējušies uz nekustamo īpašumu.
Iesaku vēlētājiem lasīt partiju programmu pilnās versijas un meklēt tajās, veidus kā partija taisās realizēt savus solījumus, jo bez šiem veidiem solījumi visbiežāk paliek par solījumiem.
