2,8 kilogramu smagajā pārtikas pakā, ko augustā piešķirs mazturīgajiem mūsu novadā, būs tikai lētākais preču piedāvājums, pie tam ne Latvijā ražots. Jājautā: vai ar puskilogramu auzu pārslu un četrgraudu pārslu, kilogramu makaronu un 400 gramiem piena pulvera ģimene mēnesi var izdzīvot?
Ja nu vienīgi ir dārzeņi, ogas un augļi savā dārzā, cūcis aizgaldā un govs laidarā. Bet, ja to nav?
Ar nožēlu atliek secināt, ka pats esi vainīgs, ka tev ir liela ģimene, ka tu dzīvo ne tajā laikā un ne tajā valstī. Pats esi vainīgs, ka esi palicis bez darba un ka sev kaklā esi uzkāris parādu nastu. Un visbeidzot – pats esi vainīgs, ka esi ievēlējis tādu Saeimu un vietējo pašvaldību, kuri ir vieglprātīgi izputinājuši valsts kasi.
Nu Latvija kā Annas Brigaderes Sprīdītis iet pasaulē Laimi (SVF) meklēt. Bet vai Laime ir naudā, ja to neprotam lietā likt? Kur mūsu gaišie prāti? Vai tik vien spējam, kā izkalkulēt savu labumu? Kamēr tā būs, tikmēr vai nu būsim mūžīgie lūdzēji un parādnieki vai arī kļūsim par vasaļvalsti kādam lielākam monstram. Vai pieredzes pusgadsimta garumā mums ir par maz?
Rubiks no augstām tribīnēm mūsu valdību saukā par “antiņiem”. Patiešām, vai tad gudri cilvēki krīzes caurumu sāktu lāpīt uz pensionāru un maznodrošināto rēķina? Lai “pavilktu garāku kapeiciņu”, veselām ģimenēm mežā ogo un sēņo. Varbūt, kamēr ir sezona, no tiem paprasīt vēl nodokli par meža stigu izmantošanu un svaiga gaisa elpošanu?
Jau kuro vakaru, ejot gar lielveikala stūri, pie tā tupam redzu pusaugu puišeli. Plastmasas trauciņā – droši vien paša lasītas mellenes. Domāju, ka ne jau aiz laba prāta viņš te pavada laiku, jo var taču braukt ar riteni, iet peldēties un darīt bērnam raksturīgas delverības, bet…
