Latvijā dzīvo 1913 Aivji
Dzimis Rīgā, audzis Kalnienā, bet ieprecējies Stāķos. “Man patīk dzīvot laukos, nevis pilsētā. Laukos ir cita brīvība. Es par dzīvi nesūdzos, dzīvoju ar optimismu. Citādāk nevar,” tā par sevi saka stāķēnietis Aivis Daugerts, kurš vārdadienu svin šodien, 12.martā.
Aivis stāsta, ka vārdu vecāki viņam izvēlējušies, sākumā no kalendāra izrakstot tos vārdus, kuri patikuši, tad no izrakstītajiem izvēlējušies to, kurš šķitis vislabākais.
“Man pašam savs vārds patīk, jo tas, manuprāt, ir rets, ne tā kā Jānis, Juris vai Kaspars. Pazīstu tikai pāris savus vārdabrāļus. Esam mierīgi un nosvērti pēc dabas,” stāsta Aivis.
Tā kā vārdadiena viņam iekrīt gandrīz reizē ar dzimšanas dienu, tad abi svētki parasti tiek svinēti kopā. “Mūsu ģimenē ir tā, ka pavasaris nāk ar svētkiem – no sākuma man, tad aprīlī dzimšanas dienu svin arī mana sieva Evita un meitiņa Madara,” teic Aivis.
Viņš atceras, ka tik lielas sniega kupenas, kādas ir šogad martā vidū, bijušas tad, kad gājis skolā. Parasti šajā laikā sniegs jau ir daudzmaz nokusis un ārā ir krietni siltāks.
Aivis neatceras, ka saistībā ar vārdu būtu guvis kādu iesauku, bet interesants gadījums noticis laikā, kad mācījies Smiltenē. “Skolotāja pārklausījās un sekmju žurnālā ierakstīja, ka mani sauc nevis Aivis, bet Ainis. Izsauc atbildēt Aini, bet neviens neatsaucas, jo tāda nav. Pēc tam, kad uzzināja, ka esmu Aivis, ierakstīja arī šo vārdu žurnālā, bet neizsvītroja veco. Tā es tiku pie diviem vārdiem – biju Ainis Aivis. Visus trīs gadus skolotāji mani sauca par Aini. Es par to nedusmojos,” stāsta vārdadienas gaviļnieks.
Agrāk, kad brīvā laika bijis krietni vairāk, Aivis labprāt devās makšķerēt, tagad tik daudz vaļas neesot, jo jāauklē meitiņa un jāpalīdz vecākiem lauku darbos Kalnienā. Jau kopš bērna kājas Aivis aizrāvies ar konstruktoru skrūvēšanu. Būdams pavisam mazs, devies līdzi vectēvam, kurš reizēm atļāvis arī braukt ar traktoru. “To nevar aizmirst! Tās sajūtas nav aprakstāmas, kad tiku pie traktora stūres piecu, sešu gadu vecumā. Bet kad biju jau mazliet paaudzies un man bija apmēram septiņi vai astoņi gadi, tad jau braucu ar traktoru pa īstam, ne tikai turēju stūri, sēdēdams vectēvam klēpī,” atceras Aivis.
Viņš stāsta arī par savu jaunības dienu sapni, kuru diemžēl nav izdevies īstenot. “Ļoti gribējās braukt rallijā vai motokrosā, bet tam pietrūka naudas. Tagad interese par to ir noplakusi,” atzīst Aivis.
