Pirms kāda laiks cienījamais baņķieris Ģirts Rungainis pensionārus atļāvās salīdzināt ar “svētajām govīm”, kuras ir neaizskaramas, jo tad, kad valstī visu samazina, jāķeras klāt arī pensijām.
Pensionāriem joprojām ir grūti “norīt” šo salīdzinājumu. Nesen runājos ar 76 gadus vecu pensionāri, kura vairāk nekā 40 gadus godprātīgi gādājusi par cilvēku veselību laukos, bet šodien saņem pensiju, kas tikai nedaudz pārsniedz 100 latus.
“Vai tiešām man šodien ir jājūtas vainīgai pie visām valsts nelaimēm, pie tā, ka tiek izšķērdēti miljardi? Vienīgā nauda, ko esmu savā mūžā atļāvusies izšķērdēt, ir bijusi godīgi nopelnītā alga. Man sāp sirds par norādi, ka arī es piederu tiem cilvēkiem, kuri it kā ir izaudzinājuši tādus politiķus, kādi mums šodien ir, ka esam dzīvojuši ne tajā – pareizajā – valsts iekārtā. Latvijas valsts vēsturē ir bijuši dažādi posmi. Varas nākušas un gājušas, bet vienmēr cieš cilvēki. Es visu mūžu esmu skaitījusi kapeiku pie kapeikas, santīmu pie santīma, tā arī nespējot veidot uzkrājumu, jo – nav bijis no kā! Ja šodien ārsts, kas tikai paskatās pacienta virzienā, jau prasa maksāt par šo skatienu, tad mana gadagājuma mediķiem bija jāiztiek tikai no algas, kas lauku feldšerim bija 80 rubļi. Skatos politiķu uzstāšanās un apbrīnoju šos cilvēkus, kuriem šķiet, ka viņi mūžam būs jauni, veseli un bagāti. Manuprāt, viņi daudz vairāk ir pielīdzināmi “svētajām govīm”, jo ir neaizskarami,” teica pensionāre.
Vecajiem cilvēkiem patiesi sāp šī viņiem nepamatoti “pielaulātā” vainas apziņa. Kāpēc cilvēkam bez vainas ir jājūtas vainīgam?
