Vai vecums ir būtisks šķērslis, lai cilvēki atrastu darbu?
Tas nav normāli
Dagmāra Gmireka, pensionāre Pie mums tādu cilvēku, kurš ir sasniedzis pensijas vai pirmspensijas vecumu, nekur negrib ņemt darbā. Uzskatu, ka tas nav normāli, ka tiek domāts par pensijas vecuma palielināšanu, jo pie mums jau tā nav darba vietu. Arī cilvēkus, kuri ir pāri pusmūžam, visbiežāk atbrīvo no darba, ja ir jāsamazina darbinieku skaits.
Nevienu neinteresē, kā atbrīvotais cilvēks, būdams bez darba, sagaidīs pensijas vecumu. Runā, ka varēs priekšlaikus pensionēties divus gadus pirms noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas, bet par kādiem līdzekļiem šis cilvēks dzīvos? Ja viņam pensija ir tikai simts latu, tad, priekšlaicīgi pensionējoties, viņš šos divus gadus saņems tikai 50 latus mēnesī. Vai tad tas ir risinājums?
Es domāju, ka gados vecākiem cilvēkiem salīdzinājumā ar jaunajiem bieži vien ir lielāka ne tikai dzīves, bet arī darba pieredze, tomēr viņus darbā ņemt atsakās. To es nesaprotu. Ir izteikti aizrādījumi, ka pensionāri pārāk aizsēdējušies savos amatos, tāpēc jaunajiem nav darba iespēju, bet savos amatos lielākoties sēž tie pensijas vecuma cilvēki, kuriem ir savā privātā uzņēmējdarbība.
Ja cilvēkam ir izveidots kaut neliels savs uzņēmums, viņš strādās tik ilgi, kamēr vien to fiziski spēs. Nepiekrītu tiem, kuri uzskata, ka pensija jāsaņem tad, kad cilvēks sasniedzis 65 gadus. Arī 60 gadi cilvēkam jau ir pietiekami liels vecums, lai dotos pelnītā atpūtā. Arī veselība cilvēkiem vairs nav tik laba kā agrāk. Bija laiks, kad cilvēki gāja pensijā 55 gadu vecumā. Šobrīd arī Krievijā ir šāds pensijas vecums, un tas ir tikai normāli.
Visam savs laiks
Ligita Zvaigznekalne, muzeja vadītāja Druvienā
Atzīšos, ka esmu nobijusies par to, ka tiks palielināts pensijas vecums. Cilvēcīgi domājot, katrā darbā ir vajadzīga arī tīri fiziskā varēšana. Es ļoti cienu vecus cilvēkus, piemēram, skolotājus, kas, par spīti savam vecumam, turpina strādāt skolās, jo viņu uzkrātā pieredze nav mērāma zeltā, tomēr, vai septiņdesmit gados cilvēkam ir tikpat asa domāšana un atmiņa kā piecdesmit gados.
Uzskatu, ka cilvēkam vajadzētu beigt aktīvās darba gaitas un doties pensijā sešdesmit gadu vecumā. Tai vajadzētu būt galējai robežai. Dzīvē visam ir savs laiks. Uz to ir jāraugās reāli.
Mēdz sacīt, ka nav neaizvietojamu cilvēku, bet man šķiet, ka tomēr ir tādi īpaši izņēmumi, kas savā darbā ir neaizvietojami. Arī aizvietotāju dažkārt ir ļoti grūti sameklēt.
Piemēram, domājot par Tirzas veselības un sociālās aprūpes nama vadītāju tirzmalieti Ievu Bērziņu, es nevaru stādīties priekšā tādu cilvēku, kurš būtu apveltīts ar tādu pašu pieredzi, erudīciju, cilvēciskajām īpašībām, lai viņu aizvietotu.
Ja cilvēki, kas ir pensijā, turpina strādāt, tas nozīmē, ka viņi ir savā vietā, ka ir neaizstājami, protams, es nerunāju par absolūti visiem. Man arī ir grūti iedomāties sevi bez muzeja, jo ir nostrādāts tik daudz gadu, uzkrāta milzīga informācija ne tikai fondos, bet arī galvā, tik daudz kas ir izsāpēts ar sirdi. Šo darbu var strādāt tikai tāds cilvēks, kas tajā ieliek visu savu dzīvi, domas un prātu. Te jau slēpjas mūsu paaudzes esība.
No malas “ielēkt” būs grūti. Ar astoņām stundām vien nekā nebūs. Manuprāt, jaunā, stiprā un visu varošā paaudze tomēr stingri skatās uz nostrādātajām stundām un darba samaksu.
Prasa inovatīvas idejas
Iveta Krūmiņa, bibliotēkas abonementa vadītāja
Statistika rāda, ka jau virs piecdesmit gadiem cilvēku darbā pieņem nelabprāt. Visi gaida jaunus un radošus cilvēkus. Pieļauju, ka ir ļoti daudz tādu darbu, kur cilvēks var strādāt arī pēc piecdesmit gadiem, jo viņiem ir dzīves pieredze un atbildības sajūta. Katrs šis gadījums ir skatāms individuāli, jo ir darbi, kur vajadzīga tīri fiziskā izturība.
Pensionēšanās vecuma palielinājumu noteikti neatbalstu, jo ikdienā, sastopoties ar cilvēkiem, kuru mūžs iet uz otru pusi, esmu pārliecinājusies, ka arī atmiņa klibo. Darbavietās no cilvēkiem tiek prasītas inovatīvas idejas, bet vecākā paaudze tomēr jau ir rutīnas pārņemta. Tai ir savs domāšanas stils un sava dzīves uztvere. Jaunajiem tomēr tiek dotas priekšrocības.
Būtu labi, ja arī manā darbā viņi nāktu ar saviem ierosinājumiem un inovatīvajām idejām, bet viņi to nedara, kā arī ne vienmēr atbalsta manas idejas. Domājot par jauno paaudzi, tiek darīts daudz, bet viņiem neko nevajag.
Piemēram, ir tikai atsevišķas klases skolā, kur skolotājs ir ieinteresējis jauniešus lasīt grāmatas. Tie klausās, bet ir daļa, kuri uzskata grāmatas par absolūti nevajadzīgu lietu. Uzskatu, ka savulaik bija ideāls variants. Cilvēks bija nostrādājis 25 gadus un, sasniedzot 55 gadus, varēja doties pensijā. Viņš vēl nejutās noguris, lai sevi realizētu. Viņa vietā nāca jauni cilvēki, kuri spēja dot no sevis daudz vairāk.
Kāpēc jaunieši aizbrauc? Tāpēc, ka viņiem reāli šeit nav ko darīt. Ja valsts gribētu noturēt jaunos cilvēkus, tā pirmām kārtām domātu par darba iespējām un atalgojumu, neturētu darbā pensionārus, bet ļauti viņiem iet pelnītā atpūtā.
