Valdība par lauksaimniecības produktu realizāciju neko nedomā. Cik zemnieks pats kaut ko izdomā, tik ir. Mēs laukos daudz ko varam saražot, bet kur saražoto likt? Manuprāt, šāda attieksme ir ārkārtīgi kritiska. Tas joprojām nav piedodams, ka lauku zemnieka darbs netiek novērtēts kā pienākas. Latvijā viss ir izsaimniekots. Ulmanis ar Godmani savulaik visu izšķērdēja un iztirgoja.
Strādājot Rīgā, man bija iespēja būt tik daudzās rūpnīcās, kas visas strādāja un ražoja, bet tagad stāv ar izsistiem logiem. Kas ir novedis pie tā, kur esam šodien?
Man nav bail teikt, ka komunisti ar mūsu tautu ir izrēķinājušies tā, ka vairāk nav kur. Mēs ģimenē bijā septiņi cilvēki. Mazākajai māsiņai bija tikai seši mēneši, bet vecākajam brālim – 14 gadu, kad tēvu aizveda uz Sibīriju, sak, dzīvojat, kā gribat. Kad es izaugu, tad gan mani bija gatavi paņemt armijā, neprasot, ko tu ēdi, kā dzīvoji.
Nebaidos sacīt, ka arī tagad pie varas ir cilvēki, kas savulaik bijuši komunisti. Es atnācu no pilsētas uz laukiem, lai strādātu brīvā Latvijā kā saimnieks. Man nav zemnieku, bet piemājas saimniecība. Velk mani bioloģiskajos zemniekos, bet tur ir tik daudz dažādu nevajadzīgu dokumentu, kas viss ir tikai tukša laika nosišana. Man tas viss riebjas!
Mani neviens nav mācījis, kā saimniekot laukos. Pats visu esmu apguvis, bet tagad atbrauc ierēdnis un sāk mani mācīt, kā jāstrādā. Sāk prasīt, kādā ūdenī es traukus mazgāju.
Mums tiek norādīts, lai taisām savu biznesu. Bet ko šie padomdevēji mums ir palīdzējuši! Vai kāds man ir iedevis kaut vienu santīmu, lai es varētu nopirkt aitas. Visas pirktas par manu naudu. Kaut vai tās pašas bitītes! Visu pats esmu paveicies, bet tagad man prasa, lai taisu medum dažādas analīzes, un tad mēs visi kopā biedrībā tirgosim medu. Nekā nebūs! Es pats tirgošu!
Es nevaru izturēt, ka valdība ar dažādām programmām visu laiku atbalsta cilvēkus, kuri nemaz negrib strādāt. Ja tas nebeigsies, pie kā mēs nonāksim? Jau tagad viens otrs pasaka, ka neiešot par 80 latiem mēnesī strādāt.
