Pagājušās nedēļas lielākais notikums bija tas, ka piedalījos jaunā Rīgas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča ordinācijas dievkalpojumā, kas notika Rīgas Doma baznīcā.
Neparasti ir tas, ka ordinācija notika nevis katoļu baznīcā, kas darbojas, bet vissvarīgākajā un galvenajā luterāņu draudzes dievnamā. Doma baznīca tika izvēlēta tāpēc, ka Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle, kas ir katoļu arhibīskapa sēdeklis, nav pietiekami plaša tik vērienīga pasākuma norisei. Neparasti bija arī tas, ka ne īsti pirmo reizi, bet arī šajā dievkalpojumā stāvēju blakus Latvijas apustuļa un pirmā bīskapa Svētā Meinarda apbedīšanas vietai.
Viņš bija pirmais Latvijas arhibīskaps, kurš ir uzbūvējis Latvijā pirmo mūra baznīcu Ikšķilē. Arhibīskapa ordinācijas dievkalpojumā nepiedalījos pirmo reizi, tāpēc tā norise ir redzēta ne vienu vien reizi un zināma, bet priecīgs noskaņojums man bija tāpēc, ka savā laikā mēs ar priesteri Zbigņevu bijām kā draudzes vikāri Svētā Franciska draudzē Rīgā. Divus gadus kopā nostrādājām Svētā Franciska Romas katoļu draudzes pāvesta Beļicka vadībā.
Neapšaubāmi, prieks ir tas, ka Zbigņevs Stankevičs ir dzimis 1955.gadā Gulbenes novada Lejasciema pagastā, tāpēc zināmā mērā pieder Gulbenes Romas katoļu baznīcas draudzei. Mēs abi ar Zbigņevu esam daugavpilieši. Cik man ir zināms, Zbigņeva māsas un mamma šobrīd dzīvo Daugavpilī. Tiesa, plašajā Daugavpilī mēs viens otru nebijām redzējuši.
Kā to paredz ordinācijas dievkalpojuma kārtība, es dziedāju psalmu, kā arī tad, kad tiek iesvētīts arhibīskaps, tika dziedāta visu svēto Goda litānija un tika piesaukta visu svēto aizbildniecība. Tad nu katru dziedājumu arī izpildīju.
Domāju, ka ordinācijas dievkalpojuma norise televīzijas trīs stundu garajā pārraidē bija daudz labāk redzama, nekā esot Rīgas Doma baznīcā, jo tā ir milzīga liela. Arī tie gulbenieši, kuri bija atbraukuši uz Rīgu un piedalījās dievkalpojumā, neko nebija redzējuši, tikai dzirdējuši.
