Drīz būs 49 gadi, kad pēc “tautu tēva” ieceres un mūsu pašu bāleliņu fiksās izpildes tikām laipni izvadīti no savām tēvutēvu mājām un aizvesti tālu, tālu.
Tiešām viss bija noorganizēts perfekti. No rītiņa agrumā, lai netraucētu lopiņiem labu gulēšanu, tika “bikli” piedauzīts pie durvīm, saimnieks piespiests pie sienas un ar šauteni apsargāts, nedod, Dievs, vēl viņu nolaupīs tik svarīgā dzīves momentā. “Kalpi” pa to laiku pakoja maisos drēbes un pārtiku, neaizmirstot labāko kā suvenīru paķert arī sev.
Sievietēm gan, nebūdami džentlmeņi, tautu tēva kalpi sevišķu cieņu neizrādīja un viņas varēja turpat mierīgi saģērbties un noslaucīt asaras puišelim. Pagalmā gaidīja sajūgti zirgi (ne gluži kamanās) ragavās ar visiem kučieriem ar grožiem rokās.
Kad šķita, ka maisu ir jau diezgan, tad tos sanesa un iekrāva ragavās, kas bija lieki, tos atstāja. Mājās pārvaldīšana un lopiņu barošana tika uzticēta tuvākajai kaimiņienei, kura arī bija ieradusies uz tādu vēsturisku brīdi “gluži nejauši”.
Tēvs, iedams cauri virtuvei, nu jau protams apģērbies paķēris pannu, katliņu un krūzīti. Tas bija tālredzīgs gājiens, jo citām ģimenēm arī to nebija. Pirmais brauciens nebija tāls, tikai nieka 1,5 kilometri līdz Silmalai. Tur varēja nokārtot dabiskās vajadzības, pārrunāt naktī redzētos sapņus un mierīgā garā sagaidīt citus “ekskursantus”, jo ekspresi pustukšu tālā ceļā nav rentabli dzīt. Drošs paliek nedrošs, līdzi tika paķerti arī pāris vecīši un vientuļa sieviete ar vecu māti.
Kad “gribētāji” kuplā pulkā bija sanākuši, tas ir, pieklājīgi savesti Silamalā, tad vēl 2 kilometrus pavizinājāmies ar ragutiņām līdz Blomei, kur sēdāmies automašīnās (daži pirmo reizi mūžā) un ar vieglu rīta vējiņu un izpūtēju gāzu pavadījumu aizripojām līdz Gulbenes dzelzceļa stacijai, lai sakāptu no skata necilos, bet iekšā labiekārtotos vagonos.
Visa 25.marta diena pagāja, iepazīstot jaunos “komfortablos” apstākļus, sadalot, kurš kurā “kupejā” un uz kura plaukta gulēs. Kad saradās kūtrākie pasažieri un “Transsibīrijas ekspresis” bija pieblīvēts, varēja arī kustēt tālāk. Tualetes apmeklējums notika stingri pēc reglamenta. Visi, nešķirojot vīriešus un sievietes, jo bija taču dzimumu vienlīdzība, tika rindā sēdušies zem vagoniem un tad notika, kas jau notiek. Apsargi staigāja garām un uz durkļiem piespraustos tamponus piedāvādami, raudzījās, lai katrs būtu izspiedis normu. Izbraucot no Gulbenes, pa vagonu logiem kā balti baloži lidoja papīra gabaliņi. Redz, kā vēl gribēja piecūkot dzimto zemi. Radinieki gan tās zīmītes bija savākuši.
Saulītei lecot, pārbraucām Latvijas PSR robežu un dažos vagonos dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”. Ceļš bija ilgs un neinteresants, jo nez kādēļ skaistās krievu pilsētas bija lemts redzēt, tikai mirgojot elektriskajā apgaismojumā, un arī no rezerves sliežu ceļiem. Toties visur bija sagādāta slavētā krievu virtuves zupa un ķieģeļu maize.
Tagad jau es saprotu, ka vajadzēja parādīt neizsmeļošās elektroenerģijas iespējas un arī “restorāni” bija izvietoti mazliet nomaļus, lai varētu brīvi un netraucēti pasēdēt zem vagona.
Lai cik gausi brauca mūsu ekspresis, tāpat Tomskā ieradāmies par agru, jo slinkā Oba vēl mierīgi snauda zem ledus segas. Bet arī tur bija paredzēts, ka mēs uzkavēsimies un aklimatizācijas nolūkā pavadīsim dažas brīnišķīgas nedēļas jaunceltajās “viesnīcās”. Pieradām pie Sibīrijas virtuves labumiem un arī vietējām slimībām. Nu kas nepierada, pats vainīgs.
Pāri kanālam, kas mūs šķīra no “jūrniekiem”, varēja pārmest maizes kukulīti, kuru neveiklie cilvēciņi, ja nenoķēra, tad dabūja just SKS šautenes glāstu. Tiem jūrniekiem arī tās strīpas nebija pareizā virzienā, bet tā jau ir Sibīrija, un tur likumi citi.
Kad Oba beidzot sajuta pavasari un varēja kuģot, tad ar liellaivām (baržām) devāmies tālāk, lai tuvumā redzētu apdziedāto taigu. Tur, uz liellaivām, vairs oficianti ēdamo klāt nenesa un iztika katrs, kā prata. Vēl stāvēja priekšā brauciens ar vēršiem un “sveika, jaunā dzimtene”.
Rezumējot braucienu, iespaidi bija kolosāli:
1) brauciens ar auto, vilcienu, pa upi un vēršiem;
2) labā organizācija visā maršrutā;
3) negācijas, tikai nekur nesagaidīja ar sālsmaizi.
Arī jums virs galvas sādžā Belka bija jāmeklē tēvam pašam, kamēr es, puisēns, ar mammu “atpūtos” istabā, ko vietējā valodā varēja dēvēt par sanatoriju.
Pēc 40 dienu ilgas karantīnas, kā galīgi spītīgu, kas neveseļojas ni un ni, izlaida uz “mājām”. Tēvs bija sameklējis istabiņu – apmēram 15 m2 lielu, kur vienu trešdaļu aizņēma krievu krāsns. Tad turpat bija guļamlāva – visiem viena – un plīts. Mamma ņēma talkā tautas medicīnu un tā mani izrāva vai nu no Dieva, vai velna nagiem. Vecāmamma, pavasarī sasējusi dārzu, uz rudeni aizgāja uz labākiem dzīves laukiem.
