Latvijas padomju laika traktora ceļš uz Briseli cīņā par godīgiem tiešmaksājumu noteikumiem attiecībā pret Baltijas zemniekiem liekas pavisam niecīgs izgājiens attiecībā pret vairāku tūkstošu litru piena straumēm, ar ko tika…
Dīvaini redzēt, kā ar lielu šļūteni nošļakstina milzīgo stikloto parlamenta ēku, kā policistu rinda aizsargķiverēs cenšas izvairīties no spēcīgās strūklas, kas, atsitoties pret aizsargvairogiem, pārvēršas brāzmainā lietū. Nekas jau nepārsteigtu, ja tas būtu tikai ūdens, bet šokē tas, ka laistījās… ar PIENU! Vai pieaugušie spēlējas?
Viss šķiet nenopietni. Un tanī pašā laikā tik nopietni, tik saasināti, ka jāiesaucas: ak, Dievs! Cik tālu esam nonākuši, ka vērtīgais pārtikas produkts tā vienkārši tonnām tiek izgāzts uz ielas, lai pievērstu uzmanību tam, ka kaut kas nav kārtībā cenu politikā. Tanī pašā laikā daudzviet pasaulē badu cieš miljoniem cilvēku. Varbūt vērtīgāk būtu lieki saražoto izmantot lietderīgāk? Vai citādāk vairs nespējam pierādīt, kas IR vai NAV pareizi?!
Diezin vai Latvijas lauku cilvēkiem ienāktu prātā laistīties ar pienu, jo viņi vienkārši to nevar atļauties. Cik bezgala daudz darba stundu, cik negulētu nakšu, cik izdomātu domu un bezgala daudz rūpju iegulst katrā piena litrā! Piedodiet, bet drausmīgi skan nesen tikšanās reizē zemkopības ministrei uzdotais jautājums: vai mūsu piens kādam vēl ir vajadzīgs? Tur, augšā, patiesi būtu laiks aizdomāties, ka valstī, kur vislielākā bagātība ir zeme, šajā jomā kaut kas nav kārtībā. Vai tiešām pienāks diena, kad arī Latvijas zemnieks nevienam nevajadzīgo pienu sāks liet grāvī…
